No “druvu kuģa” līdz “sirdspāķītim”. Saruna ar tulkotāju par “vārdiem” un “nevārdiem” 0
Tulkotājs DENS DIMIŅŠ ir gādājis, lai varam latviski lasīt izcilu islandiešu, grieķu, franču literatūru, kā arī ir pētījis valodas procesus. Šoreiz sarunā ar viņu – gan par jaunajiem “vārdiem” un “nevārdiem” un dažkārt sastopamo provinciālismu to izraudzīšanā, gan par padomju laiku mantojumu valodā, no kura vēl neesam tikuši vaļā.
Jūs bijāt “2018. gada vārda, nevārda un spārnotā teiciena” žūrijā. Kuri no šogad iesūtītajiem vārdiem šķita visinteresantākie?
D. Dimiņš: Vārds “sirdspāķītis” – mīļotais no laukiem – likās ļoti mīlīgs. Tajā ir kaut kāds poētisks siltums! Visu cieņu aptaujas rīkotājiem un viņu labticībai, viņu, iespējams, sirdsšķīstajiem nodomiem, bet vispār mani vienā brīdī sāka mākt ļoti dziļas šaubas par šīs norises lietderību un ilgtspēju.
Godīgi sakot, pat biju vieglā šokā, kad redzēju, kādi vārdi ir iesūtīti kā nevārdi vai nevēlami izteicieni…
It īpaši svešvārdi un salikteņi, it kā tie paši par sevi būtu kāds ļaunums. No vienas puses, šīs tradīcijas mērķis ir “rosināt daudzpusīgu, pastāvīgu un argumentētu dialogu starp valodas lietotājiem, valodniekiem, sociolingvistiem, literātiem un publicistiem, skolotājiem, studentiem, plašas saziņas līdzekļiem, valsts iestādēm, sabiedriskiem darbiniekiem, izdevējiem, terminologiem, redaktoriem, tulkotājiem un vārdnīcu veidotājiem”.
No otras puses, žūrija ņem reālā valodas apritē esošus vārdus un apkarina tos ar patvaļīgām negatīvām “birkām”: nevārds, savārstījums. Piemēram, “vārda” kandidāts šogad bija “tekstpratība”, bet “nevārda” – “informācijpratība”.
Šīs aptaujas entuziasti, šķiet, aizmirst ābeces patiesību – ja valodā kas pastāv, tam lielākoties ir vieta, niša, funkcija. 2007. gada “nevārds” bija “siera izstrādājums”, ko tagad lieto ikdienā. 2015. gada “nevārds” bija “uzstādījumi”, bet lai man kāds paskaidro, ar ko tas ir sliktāks par “iestatījumiem”.
Nevajadzīgais valodā atmirs pats no sevis!
Gadās, kad īsus un parocīgus svešvārdus (iegūglēt) cenšamies par katru cenu aizstāt ar gariem un grūti izrunājamiem latviskojumiem (meklēt informāciju internetā, izmantojot meklēšanas programmu “Google”).
Bija jau gan arī daudz asprātību no sērijas Kr. Remonta iela, bet nekāds reāls dialogs šeit neveidojas. Šī tradīcija, visticamāk, turpinās pastāvēt kā kuriozs smieklīgu teicienu kopojums, sava veida valodas observatorija, kas, neapšaubāmi, ir ļoti pozitīvi, bet vienlaikus, jāteic, arī sava veida piemineklis mūsu nācijas provinciālismam un valodas faktu nezināšanai.
Arī negāciju meklēšanai, vēlmei kontrolēt un uzdarboties pašdarbnieciska valodas policista vai sanitāra ampluā, jo iesūtīto “nevārdu” saraksts bija teju trīsreiz garāks par “vārdu” sarakstu. Mums vajadzētu mācīties būt atvērtākiem pret pasauli, kas ir skaista savā dažādībā.
Pērn Valsts valodas komisijas konferencē savā priekšlasījumā runājāt par padomjlaika mantojumu valodā. Kādus tekstus bijāt pētījis, un kādi bija galvenie secinājumi?
Man bija izdevība papētīt tekstus uzreiz pēc padomju okupācijas sākuma (1940.–1941.; no 1944. gada rudens) līdz Staļina nāvei (1953) un arī nākamajā periodā, Hruščova atkušņa laikā, ko iezīmēja 20. partijas kongress 1956. gada februārī, līdz Hruščova nomešanai 1964. gadā. Var runāt par padomju totalitārā diskursa ieviešanu un pakāpenisku sovjetiskās diskursīvās prakses nostiprināšanos, iesakņošanos.
Ar diskursu šeit saprotam valodas formas un nozīmes kopsakarā (sadarbē) ar sociālajām un kultūras nozīmēm, kā arī interpretācijas satvaru. Jaunā vara deklaratīvi norobežojās no brīvvalsts (t. s. buržuāziskā) perioda un centās šķirt jaunu lappusi, ieviešot jauninājumus lietišķajā un publicistikas stilā. Tika reformēta pareizrakstība.
Gan publicistikas, gan oficiālās tekstrades (piemēram, tiesību aktu, paziņojumu vai runu) “jaunā slota” vienmēr grib tīri slaucīt valodas plānā, jo valoda ir viens no instrumentiem, ar ko tiek ietekmēta sabiedriskā doma. Varas rupors neapšaubāmi vēlas, lai tā balss top sadzirdēta un šī balss palaikam skan histēriski.
Cits jautājums, cik lielā mērā tas izdodas. Bet atkušņa periodā notiek mierīgākas pārmaiņas, tiek pilnveidota leksika, revidēta 1946. gada radikālā pareizrakstības reforma. Leksikā dominē smagnējība un tukšvārdība, kā arī parādās daudz jaunu poētismu (kombains ir “druvu kuģis”).
Pirmajā periodā saviešas Staļina personības kulta ekstātiskās formulas, mistiskās lūgšanas un maģiskās zīmes, ko savā esejā “Boļševisms un kultūra” lieliski aprakstījis igauņu rakstnieks Jāns Undusks. Atkušņa periodā šis kults tiek noliegts, patoss noplok, bet turpinās krievisku kalkētu konstrukciju izplatīšanās.
Savulaik par padomju varas gados notikušo valodas unifikāciju man stāstīja valodniece, terminoloģe Valentīna Skujiņa. Kādi ir jūsu pamanītie spilgtākie piemēri?
Droši vien jāpiemin vēlme standartizēt un kontrolēt, īpaši publiskā diskursa jomā. Valodas kodifikācija un normēšana nebūt nav padomju sistēmas prerogatīva. Tā notiek visur, kur sevi atražo kontrolējoša, uzraugoša vara. Unifikācijai, kodifikācijai ir senas saknes. Tā nav sākusies padomju laikā un turpinās arī pēc padomju sistēmas sabrukuma, iemiesojot neizsīkstošo cilvēka vēlmi sakārtot pasauli, kas daļēji atspoguļojas arī valodā.
Piemēram, jēdziens “valodas kultūra” izriet no visai nezinātniskiem vienādošanas un standartizēšanas centieniem, ko mūsdienās vērtējam neviennozīmīgi. Pie mums tas atnācis no vācu “Sprachkultur” no Prāgas skolas “jazyková kultura”, kas it kā vērsās pret pārmērīgu pūrismu, bet vēlāk, protams, Austrumeiropā valodas kultūras jēdzienu katrs izprata pa savam.
Valodas unificēšana parasti noved pie izteiksmes bagātības un leksiskās variabilitātes noplicināšanas.
Protams, konkrētos kontekstos pastāv funkcionāli un situatīvi piemēroti reģistri, kuri ar laiku un lietojuma gaitā “standartizējas”, it īpaši rakstu kultūrā, kur kārtība ir vajadzīga, piemēram, skolas līmenī, bet dialektu un variantu skaušana un stigmatizēšana runātā valodā mūsdienās vairs nebūtu praktizējama.
Vai tagad esam ar šo mantojumu tikuši galā? Manuprāt, ierēdņu valodā tas arvien vēl ir ļoti dzīvīgs – “izglītojamie”, nevis skolēni, “izglītības iestāde” utt.
Īsti neesam un nemaz nevaram tikt galā. Runājot par ierēdņu valodu, viena lieta ir nozaru terminoloģija, kuru bieži vien nepieciešams sistematizēt un standartizēt ne vien Latvijas, bet arī plašās Eiropas saimes līmenī. Cita lieta ir mūsu spītīgā tveršanās pie dažādām provinciālām tradīcijām, piemēram, latīņu alfabēta īpašvārdu transkribēšana latviešu burtiem.
Lai gan šai metodei ir savas priekšrocības un valodā jau veiksmīgi pastāv daudzi tradicionālismi (ģeogrāfiski nosaukumi, personvārdi), publiskajā diskursā, presē un zinātniskajos rakstos būtu jālieto īpašvārdu oriģinālrakstība, kā tas darīts gandrīz visur citur Eiropā. Izņēmums ir tikai, šķiet, Albānija, bet pat tur uz grāmatu vākiem aizvien biežāk redzu itāļu, angļu u. c. īpašvārdus atstātus oriģinālrakstībā.
Jāteic, padomju diskursā aktualizēto rusismu un kalku mantojums turpina atrasties lingvistiskajā apritē. Vēl aizvien mēs “uzliekam par pienākumu”, “veicam pārbaudi” un “pieņemam mērus”. Šīs būtībā ir konceptuālas metaforas ar dziļām saknēm. Mūsu Satversmes 53. pantā parādās visai neveiklais (no valodas kultūras viedokļa) “atbildību nenes”, 66. pantā “pēc gada notecēšanas”. Jādomā, tas ir krievu valodas iespaids, lai gan, dziļāk parokot, atrodam tādas pašas metaforiskas frāzes arī citās valodās. Iespējams, mūsu kopīgais viduslaiku mantojums.
Interesanti, ka latviešu valodā dzirdams arī krievu slengs, kas radies salīdzinoši nesenos gados.
Piemēram, “uzmest” ar nozīmi “nodot, piekrāpt”, “likt uz ausīm” – “sacelt jezgu”. Valodu kontakti turpinās arī pēc robežu pārmaiņām, un tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā krieviski runājošo skaitu pie mums.
Interesants man šķita jūsu secinājums, ka “katrai valodai piemītošais transcendentālisms tomēr nodod tos, kuri valodu lieto manipulatīvi”. Lūdzu, paraksturojiet, kā tas notiek! Vai tas attiecas arī uz politiķiem?
Neapšaubāmi, jo valoda gandrīz vienmēr ir slīpētāka par tās lietotājiem. Vārdi ir tikai virskārta, ar ko lietotāji mēģina niansēt vai piepucēt palaikam pavisam nepievilcīgas lietas.
Būtībā “dziļajā struktūrā” varas diskurss masu manipulācijai lieto vienus un tos pašus paņēmienus, binārās opozīcijas vai pretmetus (mēs un viņi, dzīvība un nāve, patiesība un meli), dažādas metaforas, retoriskas figūras un klišejas. Tā tas bija Senās Romas oratorprozā, tā – Bizantijas patristikā, Veimāras Republikā un pēcāk nacistu Vācijā, tāpat – Orvela romāna antiutopijā, PSRS un citās sociālisma bloka totalitārajās valstīs.
Un tie paši mehānismi ir dzīvi arī mūsdienās – pie mums vai ES iestāžu retorikā – visur. Kad cilvēks, pakojot informāciju, kaut ko īpaši marķē, piemēram, uzsverot vai atkārtojot, izlaižot vai sagrozot, viņa nodomi kļūst redzami kā uz delnas. To var izdarīt prasmīgāk, elegantāk vai arī prastāk, klabošāk, viss atkarīgs no izglītības, talanta un pieredzes. Vārdi devalvējas, pus- un pēcpatiesībām ticīgo kļūst aizvien mazāk. Bet pali nevar apslāpēt melus, agri vai vēlu tos izdeldēs patiesības dziļākais spēks.
Jūs tulkojat no vairākām valodām. No kuras tulkot ir vieglāk, no kuras – grūtāk un kāpēc?
Vieglāk ir tulkot no labi zināmām valodām, no kultūrām, kas ir pazīstamākas, grūtāk – no nesen apgūtām vai vēl apgūstamām valodām. Ja valodas konceptualizē, metaforizē pasauli līdzīgi mūsu valodai, kā tas, neapšaubāmi, ir kaimiņu valodu gadījumā, arī tulkojumā vārdi nāks vieglāk.
Pavisam svešu vai tālu zemju un reliģiju valodas mums var nebūt līdz galam pieejamas.
Daudz ko var izteikt aprakstoši, bet tad zūd valodas mūzika, izteiksmes elegance. Bet reizēm arī tulkot no tuvām vai līdzīgām valodām var būt ļoti grūti – vajadzīga īpaša piesardzība un uzmanība, lai neiekristu viltusdraugu slazdā.
