Karš ir neapmierinātu vīriešu rotaļas. Saruna ar Valdi Atālu 5
Viņa mūžs ir brīnums uz brīnuma. Piedzimstot atstāts noasiņot – ar pārgrieztu, bet nenosietu nabas saiti. Vēlāk noziedzīgā režīma safabricētas lietas tiesā pats sev ar žileti pārgriezis vēnas un artēriju. Cietumos un lēģerī plēsts un pļauts, tomēr ataudzis, no Vladimira Šatrovska kļūstot par Valdi Atālu. Mūsu saruna par elles lokiem un tām debesīm, kas katrā no mums.
1978. gadā tev piesprieda piecu gadu ieslodzījumu stingrā režīma labošanas darbu kolonijā Tālajos Ziemeļos.
Prasīja deviņus, bet čekas pagrabā es kādu laiku sēdēju vienā kamerā ar Valentīnu, bijušo tiesnesi, apcietinātu par kukuļņemšanu. Viņš izstāstīja, ka mans apsūdzētājs prokurors Daudišs vācot materiālus arī pret Augstākās tiesas tiesnesi Krastiņu, kas izskatīs manu lietu. Valentīns ieteica, lai tiesā es kaut kā aizskartu Daudišu.
Tad nu pēdējā vārdā es pateicu: valstij, kurā kropļi apsūdz veselos, nav nākotnes!
Valentīnam izrādījās taisnība. Tiesnesis iedeva man nevis deviņus, bet piecus gadus. Netiku apdalīts.
Kāpēc savu Golgātas ceļu “Elles Debesis” uzrakstīji tikai tagad, pēc trīsdesmit pieciem gadiem?
Mēģināju rakstīt jau agrāk, taču iedziļinoties mirkļos, kas bija dramatiski, pārlieku dramatiski, nonācu situācijā, kādā bija Rainis, noslīcinot Baibiņu. Viņš pēc tam nedēļu esot mocījies raudādams, lai gan Baibiņa ir tikai literārs tēls. Bet man tā bija dzīve.
Lodi, kas palidojusi garām, rakstot tu apturi. Tu to apraksti un pēkšņi jūti, ka vēlreiz izdzīvots mirklis ir sāpīgāks, asāks un dramatiskāks par spalgo izbīļa brīdi, kad šī lode palidoja tev garām. Sapratu, ka nevarēšu uzrakstīt grāmatu, nenokļūstot Strenčos. Es vienkārši negribēju sevi spīdzināt.
Tagad es spēju paraudzīties uz to visu no augstāka skatu punkta, saprotu, ka Dievs ir sadalīts uz galviņām un darbojas katrā no mums, un arī velns ir sadalīts uz galviņām un darbojas katrā no mums. Svarīgi ir, kuram ļaujamies. Es gribēju Dieva uzvaru.
Es apzināti izvēlējos Dievu. Un izturēju, jo gāju Svētā gara pavadā. Gan toreiz, gan tagad. Nesen par to uzrakstīju:
ne tu dzejnieks ne komponists
vienkārši – Dieva dotais
ja klausīties savā sirdī
būsi tā atskaņotājs
Kas šī grāmata ir tev pašam – par jaunu uzplēsta brūce vai atraisīts mezgls, kas palīdz pacelties pāri sāpēm?
Es apzināti neaprakstīju visas spīdzināšanas, lai pasaudzētu gan sevi, gan lasītājus. Centos rakstīt ar pauzēm, pa gabaliņam, lai ik pa brīdim attālinātos no visām tām ciešanām, nomierinātos. Man svarīgi bija pagātnes notikumos skaidrāk ieraudzīt pašam sevi, atklāt būtisko. Un arī to, cik nežēlīgas un ciniskas ir totalitārā režīma represīvās rokas.
Taču tā nav grāmata par manām ciešanām. Tā ir grāmata par dvēselēm, ko esmu sastapis savā ceļā. Dvēselēm, kas ir pieminēšanas vērtas. Daudzas no tām ir ievainotas, bet es centos parādīt šo dvēseļu veselīgāko daļu.
Gaiša grāmata par tumšiem laikiem. Par noziedzīgo režīmu, kas atraisa vienos viscēlākās, citos – viszemiskākās jūtas. Internetā apskatījos, kā izskatās Labitnangi. Un pēkšņi sapratu, ka tagad tur divdesmit gadu cietumsodu izcieš ukraiņu režisors Oļegs Sencovs, arī pēc safabricētas apsūdzības.
Tas ir viens no smagākajiem cietumiem. Par Balto lāci to iesaukuši tāpēc, ka tas ir tik ļoti nepiemērots cilvēku dzīvei. Nezinu, kā tagad, bet agrāk tur lika strādāt cehos, kas nekad, itin nekad netika apkurināti. Mūžīgā sasaluma zonā, kur ziema ilgst deviņus mēnešus, tā ir šausmīga ņirgāšanās par cilvēku, lai arī cietumnieku.
Ulme, Sīmanis, Kaktuss… Kā satikāties?
Tās ir Cēsis. Tu pamosties, un jau kāds purns blenž pretī. Jaunībā mēs bijām baigie priekotāji. Pat baznīcas tornī dažreiz kāpām pohaini. Augšā gan nekad nelietojām.
Jo tad ļoti ātri var tikt lejā.
Jā, ar mazliet lielāku paātrinājumu, nekā dzīvībai derīgs. Morāla krišana gan notiek ar vēl lielāku paātrinājumu nekā fiziskā. (Smejas.) Sīmanis brīdināja: ja izkrīt āmurs, nemēģini to noķert. Sīmanītis ir kluss ģēnijs. Dvēsele, kas negaida, lai tu tās priekšā klanītos. Savu maizi vienmēr ir pelnījis ar darbu, un savu prieku ir izdziedājis dziesmās. Savulaik piedāvājos rakstīt viņam tekstus, bet viņš izvēlējās Ulmi. Un labi vien ir. Esmu gana stiprs pats ar savu mūziku un dzeju. Un neeju diedelēt popularitāti. Mana mūzika ir satikšanās pašam ar sevi. Manas dziesmas reizēm ir skumjas, bet ne dramatiskas un traģiskas. Tās izdzied ilgas pēc Dieva.
Kā pats reiz teici: skumjas ir laimes ienākuma nodoklis.
(Smejas.) Esmu stihisks. Rotaļājos ar brīvību, kas man dota. Mans talants ir spēja paļauties. Nevis sagribēt, bet paļauties. Nekad neesmu vēlējies kādam kaut ko uzstiept caur mūziku, caur dziesmu. Viss, kam pieskaros, ir brīnums, un es tajā brīnumā gribu piedalīties.
Un pēkšņi tev, tādam brīnumam, tiek atņemta ārēja brīvība, turklāt uz safabricētas apsūdzības pamata.
Reiz kafejnīcā mazpazīstamiem puišiem pasūdzējos, ka ap mums visu laiku laizās “stukači”, viens no tiem – neizdevies dzejnieks ar pseidonīmu Kaktuss. Otrs, ko sarunā pieminēju, bija redaktors, par kuru man bija stāstījis Ulme. Taču es nezināju, ka šie puiši pret tiem diviem vērsīsies ar ieročiem un saistīs to ar ideju par Latvijas atbrīvošanu.
Man piešuva līdzdalību divās epizodēs, ko klasificēja kā cīņu pret cilvēkiem, kas sadarbojas ar VDK.
Nezinu, kāds bija apcietinājuma patiesais iemesls. Oficiāli – bandītisms.
Čekisti kādu laiku turēja tevi vieninieku kamerā, šaurā kā viendurvju skapis. Un iedeva izlasīt mātes atteikšanos no tevis.
Māte bija atteikusies no manis jau tad, kad pārgrieza, bet nenosēja nabas saiti. Viņa bija septītajā gaidību mēnesī, kad čekisti arestēja manu tēvu. Labi, ka vecmāmiņa, tēva māte, mani atrada kūtī, kur biju atstāts noasiņot. Bet to, ko māte bija sastāstījusi, liecinot manā lietā, bez asarām lasīt nebija iespējams. Protokols beidzās ar vārdiem: es oficiāli atsakos no sava dēla, tāds viņš man nav vajadzīgs!
Sāpes, neziņa, bailes, izmisums… Vai pašnāvība varētu būt glābiņš un izeja?
Nē! Nekādā ziņā. Rakstot grāmatu, visu laiku domāju par to. Dzīvība ir izredzētība, dzīvība ir Dieva plāna īstenojums. Ir dažādi veidi, kā Dievs mūs uzrunā. Reizēm tieši pārbaudījumu brīdī tu nokļūsti tajā asinsdzirdamības zonā, kur beidzot spēj saklausīt Viņa balsi. Tu nonāc pie Viņa.
Ar mani tas notika galēja sprieguma stāvoklī. Biju pilnīgā izmisumā, atrados čekas pagrabā, nezināju, kas mani sagaida. Negribēju ļaut viņiem ņirgāties par sevi, tāpēc sadomāju izdarīt pašnāvību.
Sāku meklēt atbalstu literatūrā. Labi, ka netrāpījās Veidenbaums. Vēlāk sapratu, ka dziedāt Veidenbauma dziesmas ir grēks, pārāk daudz tajās ir izmisuma un aicinājuma uz nāvi. Noniecināt dzīvību – tā nav mūsu daļa. Mūsu uzdevums ir izturēt. Bet toreiz es atradu Raiņa vārdus: Bij’ dziļa ziema, kad projām gāju uz tālu zemi, uz svešu māju.
Tajā brīdī es iekšēji apraudāju visu neiespēto mīlestību. Manī bija liels izmisums un liela vēlēšanās pabeigt šo pasākumu, taču tajā pašā laikā es lūdzu Dievam piedošanu par to, ko gribu izdarīt.
Un pēkšņi kameras tumšās durvis, melnas, ar kniedēm apnaglotas, nevis atvērās, bet izgaisa, un tajās ļoti mierīgs un ļoti skaists savā mierā stāvēja Kristus. Šķita – ja viņam pieskaršos, arī nomierināšos. Bet es sastingu ekstāzes izbrīnā. Viņš, kas bija ļāvies krustā piesitams, jo zināja, ka nokaut var miesu, bet ne dvēseli, bija atnācis pie manis.
Un pēkšņi es sapratu, ka esmu gļēvs, gļēvs puika. Ne tāpēc, ka nespēju izdarīt pašnāvību, bet tāpēc, ka gribu to izdarīt.
Un mani pārņēma kauns, šausmīgs kauns. Stāvēju nodurtām acīm.
Un tad viņš teica: ja tu to izdarīsi, šis pēdējais darbs būs tavs vienīgais darbs mūžībā. Nekā cita Tēvs tev nevarēs dot.
Viņa balss bija mierīga, klusa un dziedinoša. Kaut gan vārdi, ko viņš teica, bija baisi. Es sabijos. Es sabijos no tā, ka cita darba man mūžībā nebūs.
Bet tad viņš teica: ej mīlestības ceļu, dari mīlestību, dzīvo mīlestību un nedomā par tiem, kas tagad tevi tiesā. Tie, kas paļaujas uz debesu Tēvu, viņa valstību atrod sevī un mūžībā.
Kad vīzija izgaisa, es ļoti stipri raudāju. Aiz loga lija lietus, bet es raudzījos savas iztēles debesīs un zvaigznēs. Un pēkšņi saklausīju, ka lietus, atsizdamies pret skārdu, ar ko pārsegts vēl dziļāka pagraba logs, izspēlē neaptverami skaistu mīlestības mūziku. Es nepazīstu notis, tādēļ nemācēju to pierakstīt. Bet pārdzīvojuma spēkā un saviļņojumā šī mūzika ierakstījās manī. Visas dziesmas, ko esmu uzrakstījis, ir no šī lietus un no šīm debesīm norakstītas. Kā ilgas pēc Dieva, ilgas pēc vienotības ar Viņu.
Nejaušību nav. Nonācis Labitnangos, tu izvēlējies svētvietu.
Jā, es atsēdos tieši tajā vietā. Grāmatā es rakstu, ka lēģera nosaukums ir “Septiņas lapegles”. Īstenībā Labitnangi tulkojumā ir “Astoņas lapegles”. Vans, tas šamanis, kas pie manis pienāca, teica: šo vietu nosauca par Labitnangiem, jo šeit bija o sem (no krievu vosem, tas ir, astoņi, nevis sem, kā es sadzirdēju) koki.
Es biju izvēlējies vietu, kur reiz bija augušas astoņas lapegles. Svētvietu.
Protams, es to nezināju. Vienkārši, kad pēc visiem pagrabiem, kamerām, vagoniem un etapiem nonācu lēģerī, es atsēdos nelielā nokalnītē. Zemāk bija redzamas barakas, bet pāri tām varēja redzēt Urāla kalnus. Mani atbrīvoja debesis. Interesanti – es neredzu žogu, es redzu debesis, es elpoju tāli.
Pēc visām šausmām, kas bija, ir un vēl būs, es pēkšņi sajutos laimīgs. Paradoksāli. Cietumā – un laimīgs. Jo varēju ieelpot debesis.
Un tad man blakus atsēdās tas dīvainais zeks, kam kā ar lāpstu pielīdzināta seja, un pateica: tu būsi mans draugs. Atbildēju: es draugus izvēlos pats.
Bet viņš saka: es esmu šīs vietas šamanis, tu atsēdies svētvietā. Man gari teica, ka šurp atbrauks draugs un viņš uzrakstīs par mums grāmatu.
Tobrīd šķita – nu gan fleitē. Bet viņš saka: neviens zeks te nekad nav atsēdies. Bet tu atsēdies. Tu esi izredzēts, tas ir tavs ceļš.
Skaidrs, ka Vans kļuva mans draugs. Tagad, atskatoties uz to laiku, varu vien apbrīnā pateikties par to, kā es tiku pasargāts. Lai gan es pārdzīvoju kā indivīds un sociāla būtne, kā dvēsele es tiku pasargāts. Un kā dvēsele es vēroju sevi un citas dvēseles.
Mani ielika barakā pie tiem, kam atcelti nāvessodi. Viņi bija tikko iznākuši no nāves ēnas, tādēļ trausli. Viņi redzēja un juta mazliet vairāk, bija pamodušies mazliet vairāk nekā citi zeki, un viņi novērtēja to, ka es pret viņiem izturējos draudzīgi – tā, it kā es nāktu no citas pasaules.
Dzejnieks Mihails Teps man pārmeta: Valdi, tu laikam nesaproti, kur atrodies. Atbildēju: es vienkārši nejūtu bailes, esmu dvēsele, kas mierīgi vēro.
Es arī Mihailu izglābu. Pirms tam trīs mēnešus viņš nogulēja cietuma slimnīcā, jo zeki bija viņu smagi piekāvuši. Cietumos izrēķināšanās mēdz būt nežēlīgas un sāpīgas.
Man palīdzēja draugs šamanis, jo noziedznieku vidē svarīgi ir zināt iekšējo hierarhiju. Tā sauktie vietas pārvaldnieki mēdz būt tikpat ietekmīgi kā cietuma priekšnieks. Zonā, kur visapkārt dejo nāve, kur piekauj, spīdzina, izvaro un nosit, es tiku vadīts un pasargāts. Gan jau Dievam bija kāds plāns un nodoms, ja Viņš pieļāva, ka man jāiziet caur šo pārbaudījumu. Jāiztur, jāpaliek dzīvam. Un jāraksta mīlestības dziesmas par piedzīvoto brīnumu.
Pasargāts tu tiki arī man joprojām neizprotamā epizodē. Ugunsgrēks un Pētersons – vai esi mēģinājis saprast, kas īsti tur notika?
Es arī joprojām šo epizodi nevaru līdz galam saprast un izskaidrot. Jo, ja ir tā, kā tas izskatās, man būtu jāapsūdz čekisti tīšā un ārprātīgi nežēlīgā provokācijā. Un jāapsūdz arī pahans jeb Viktors, zonas turētājs. Labitnangos ir ļoti liels rūpniecības komplekss, un vai ik gadu tur kāds cehs dega, nekas jauns tas nebija. Zekiem apnika vergot, sagribējās mazu atvaļinājumu, tāpēc pielaida uguni.
Bet tu taču nebiji tas, kas aizdedzināja?
Nē, nē! Tur jau trakam būtu jābūt! Mani izglāba tas, ka dienā, kad nodega pinekļu cehs, es nebiju pametis baraku, jo gulēju slims. Naktī man bija sākušies murgi, no rīta es nejaudāju ne pakustēties, bija sacēlusies ļoti augsta temperatūra. Nometnes ārsts Strujevs man kaut ko ielaida vēnā, un es atslēdzos līdz pat vakaram. Taču joprojām nesaprotu, kā bija iespējams, ka jau nākamajā rītā Latvijas PSR Drošības komitejas Cēsu nodaļas priekšnieks Pētersons bija ieradies Labitnangos, lai man kā nometnes ugunsdzēsējam piedraudētu ar papildu “sroku”. Man nebija saprotama ne viņa apsūdzība, ne tas, kā Pētersons varēja pagūt ierasties tik ātri. Par laimi, gan ārsts, gan apsardzes priekšnieks, kura klātienē biju iepriekšējās maiņas vakarā pārbaudījis ugunsdzēšanas sūkni, liecināja man par labu.
Bet var jau būt, ka tā bija vienkārši sagadīšanās. Pētersons bija braucis uz Labitnangiem, lai mani salauztu. Viņam vajadzēja, lai es parakstu papīru par sadarbību ar VDK. Tagad tam bija pamatojums – sadarbība ugunsgrēka izmeklēšanā. Man tika dota brīvprātīga piespiedu izvēle. Bija jāaizpilda anketa, kur es nedrīkstēju parakstīties ar savu vārdu. Tā es kļuvu par “Nominatīvu”.
Man bija jāpieņem viņu uzspiestie spēles noteikumi, ja negribēju tikt samalts un izvarots. Pētersons par to izjuta tādu kā ļaunu prieku. Taču es zināju, ka nedošos nevienam un nenodošu nevienu.
Kad iznācu no cietuma, bijušie draugi un paziņas paši no manis novērsās. Dzīvoju noslēgti, desmit gadus Rīgu neapciemoju. Čekisti gan mēģināja mani provocēt, taču man bija atruna: man nav ko teikt, es ne ar vienu nesatiekos.
Vai “Nominatīva” kartīte ir maisos?
Jā, protams! Kāpēc gan lai Pētersons to izņemtu!
Ko Pētersons tagad dara? Vēl dzīvs?
Pētersons ir miris. Arī Kronbergs, viņa vietnieks, ir miris. 90. gadu vidū es Cēsīs sameklēju kādu drošībnieku un teicu, ka gribētu apciemot Kronbergu. Viņš dzīvojot laukos, pieprasījis, lai viņu apsargājot zemessargi. Paņēmu polšu un devos aprunāties. Kad jautāju, vai tā bija sagadīšanās, ka nodega cehs un jau nākamajā dienā Pētersons bija Labitnangos, viņš atbildēja ar vispārīgām frāzēm. Kad jautāju par konkrētiem cilvēkiem – vai bijuši viņa aģentūrā, pateica: šo informāciju nedrīkstu izpaust, tas ir valsts noslēpums. Tagad saprotu savu muļķību. Viņš bija zvērējis uzticību citai valstij.
Tāpēc es pilnīgi pārliecināti saku: nav bijušo čekistu. Tas bija militārs dienests, viņi visi ir zvērējuši mūža uzticību totalitārajai varai, nav publiski atteikušies no tā un šo zvērestu nekad nelauzīs.
Mierinu sevi ar domu, ka tā bija tikai sagadīšanās. Bet brauca viņš, lai mani salauztu. Viņam nebija patīkami dzirdēt to, ko es runāju tiesā. Arī mans izlēciens ar vēnu griešanu viņam nepatika. Nekas viņam manī nepatika. Un es taču neatzinu man izvirzīto apsūdzību bandītismā. Tā arī pateicu: es nezināju, kas tie par cilvēkiem, ar kuriem sarunājos kafejnīcā, es netiku informēts, kādas darbības viņi grasās veikt uz manis teiktā pamata. Bet Pētersonam vajadzēja, lai es atzīstu, ka es esmu apzināti cīnījies pret varu. Citādi iznāk, ka es ne tikai neatzīstu vainu, bet arī viss, kas pret mani viņa papīros sarakstīts, ir pārāk bāls, lai mani varētu tiesāt kā bandītu, kam pienākas stingrā režīma labošanas darbu kolonija. Nopratināšanās es viņiem stāstīju, kā bija, bet viņi rakstīja, ko paši gribēja, kā viņiem vajadzēja.
Ko tu domā par maisu publicēšanu?
Maisus vajadzēja publicēt uzreiz un ar paskaidrojumiem. Lai cilvēki saprot, ka vērtīgākie ir izņemti, ka pa starpām daži nevainīgi ir ielikti, bet galvenais, ka tā ir provokācija. Taču uzreiz nevarēja publicēt, jo daudzi no tiem, kas pārņēma varu, bija pabijuši maisos. Vairumu no viņiem izņēma čekisti, taču bija arī tādi, kas paši sevi pamanījās izņemt.
Tava grāmata ir apsūdzība režīmam. Šķiet, tu apzināti esi vairījies tiesāt cilvēkus. Un tomēr: vai esi piedevis?
Jā, esmu. Saka gan, ka piedot drīkstot tam, kurš lūdz piedošanu. Kāds varbūt teiks, ka viņi nemaz nav pelnījuši piedošanu.
Taču es neesmu pelnījis nest viņus uz saviem pleciem un savā sirdī.
Piedodot es kļūstu no viņiem brīvs. Tiesa ir Dieva, ne manā ziņā.
Daudzās atklāsmes, ko esmu piedzīvojis, ir atbrīvojušas mani no vēlmes tiesāt.
Piecus ieslodzījuma gadus esi pavadījis vīriešu pasaulē. Ko tev nozīmē sieviete – zonā, dzimtenē, mūžībā?
Sieviete ir brīnums, liels brīnums. Sieviete ir daudz paļāvīgāka nekā vīrietis. Vai tās būtu mēnešreizes vai gaidības, viņa paļaujas. Vīrietis ir maita. Ja nav kara, viņš jūtas garlaikots. Sievietei nav laika garlaikoties, viņai karš ir ķermenī. Dzīvība un nāve ir viņas ķermenī. Man kā kaislīgam vīrietim sieviete patīk kā rotaļu draugs, man patīk maigums, glāsti, seksuālas attiecības, un patīk sieviete kā iedvesmas avots.
Patiesībā – kā es gribu tevi, tā es mīlu dzīvi. Jo vīrieša pasaule nedrīkst būt impotenta.
No mīlestības trūkuma ceļas visas nelaimes. Karš ir neapmierinātu vīriešu rotaļas. Nespēdami gūt piepildījumu mīlestībā, viņi izvirst, alkst iekarot, pakļaut, nogalināt. Tomēr svarīgi ir saprast, ka vislielākais kara lauks ir katra paša dvēsele.
Jā gan. Mūsu pašu gribā un apziņā notiek tas brīnumainais karš, kad dzīvība ar nāvi kaujas. Bet, par ārējām cīņām runājot, kopā ar Viktoru Avotiņu tu dibināji Tautas fronti, biji uz barikādēm. Kurā brīdī degsme sāka mīties ar vilšanos?
Degsme man bija ļoti ilgi. Tas man tāds labticīgs naivums. Tikai “Parex” bankas afēra un Godmaņa deju soļi ar un ap to lika man saprast, ka laupītāju laiki nekur nav pazuduši. Tie paši padomju laiki, tikai citā iepakojumā. Zini, manu lietu savulaik izmeklēja septiņpadsmit izmeklētāji. Izmeklēšanas grupu vadīja Andris Strautmanis. Vēlāk, jau brīvvalsts laikā, viņš bija Drošības policijas 1. galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks. Tagad es gribētu reabilitēties, jo es taču nebiju bandīts. Bet man negribas, lai mana lieta nonāk pie tiem vecajiem, kas joprojām rotē tiesībsargājošās struktūrās.
Reabilitēties es gribu ne jau cilvēku acīs. Un Dievs jau pats visu redz. Taču, ja es iegūtu represētā statusu, man būtu mazliet lielāka pensija.
Cik liela pensija tev ir patlaban?
Bija 74 eiro, tagad ir 76 eiro mēnesī. Dažam tas ir vienas dienas tēriņš. Bet ne jau par to ir stāsts. Es vērsos pie Jāņa Bordāna. Viņš teica: ja atradīsies brīvs brīdis, apdomāšot manu problēmu. Bet ministri jau ir ļoti aizņemti, brīvs brīdis viņiem parasti atrodas tikai pirms nākamajām vēlēšanām.
Reiz teici: visi atjaunotās Latvijas prezidenti ir izcūkojuši paši sevi…
Jā, tā ir.
Tagad mums ir jauns prezidents. Ko tu domā par to?
Viņa izglītības kompozīcija un kopums, retorikas prasme, viņa stāja – tas viss rada ļoti tīkamu iespaidu. Bet viegli viņam nebūs. Šajā purvā, ko sauc par globalizāciju, prezidenta iespējas iejaukties, ietekmēt un virzīt procesus ir ļoti mazas. Lai Dievs dod viņam spēku un izturību!
Valodas maģija. Kā tu to izjūti?
Latviešu valoda ir magu valoda. Magu! Jo tā ir dziedoša, ar sagarinājumiem un mīkstinājumiem, un nav neviena vārda, kurā būtu čūsku šņāceņi “h” vai “f”. Etimoloģijas vārdnīcā tā arī rakstīts: nav vārdu ar šiem burtiem. Ir “š” un “č”, bet tie, kas dzīvo jūras krastā, tos pat īsti neizrunā, norauj…
Ļaujot, lai viļņi, priedes un vējš pabeidz vārdu.
Tieši tā! Bet ir vēl brīnumainākas lietas. Tembrs diktē ritmu un nodomu. Lamājoties balsij ir citas frekvences, nekā runājot mīlestības vārdus. Vēl viens svarīgs aspekts ir humora izjūta, kas atklāj, vai prāts prot dejot kopā ar dvēseli.
Trešais aspekts ir mīlestības pieredze. Ja tu runā mīlestību, otra dvēsele to jūt nepastarpināti. Ceturtais, kas piešķir valodai maģisku spēku, ir spēja runājot pārstāvēt Radītāju. Tādu valodu sauc par zelta valodu.
Ja valoda nebūtu smalkākais no instrumentiem, nebūtu iedvesmas, hipnozes, lingvistiskās programmēšanas.
Iesākumā jeb pamata cēlonī bija vārds.
Jā! Vārds ir visa pamatā. Vārds rada dzīvību. Tāpēc valoda ir kopjama kā smalkākais no darbarīkiem, kā brīnums. Lai ikviens vārds pārvēršas par mīlestības vārdu, kas apskauj otru dvēseli, kas attīra vidi, dziedina. Es svinu tos, kurus mīlu. Mīlēt sevi nozīmē mīlēt otru. Un mīlēt Dievu. Citādi ir nevis sevis mīlēšana, bet tukšs un neauglīgs egoisms. Esam!
*
*
Vizītkarte
Valdis Atāls
Mūziķis, dzejnieks, gleznotājs.
Dzimis 1950. gada 25. novembrī netālu no Aglonas.
Strādājis par celtnieku, restauratoru, interjeristu, kamīnmeistaru.
Piedalījies Cēsu Sv. Jāņa baznīcas restaurācijā, izglābis no sabrukuma Jērcēnu un Ēveles muižu.
Precējies. Sieva Ivonna, meita Elizabete.
*
Lasi vēl:
No “bandīta meitas” līdz “čekistei” – melu impērijas provokācijas turpinās. Saruna ar Dzintru Geku
Vija Beinerte: Ne tikai mana – patiesības uzvara
Vija Beinerte: Patiesība ir apslēpta mūsos
