– Nesen televīzijas sižetā Daugavpils slimnīcas vadība sūrojās, ka drīz nebūšot dakteru, speciālistu, lai ārstētu cilvēkus. Ko tur dome var darīt? 1
– Ar dakteriem stacionāros, it īpaši neatliekamajā palīdzībā, problēmas ir milzīgas. Domei nācās reaģēt ar atbalsta politiku kadru piesaistei, sākot ar stipendijām medicīnas studentiem, rezidentu apmaksai, māsu studiju piemaksām. Plus atbalstām ar dzīvokļu piešķiršanu mediķiem. Ledus izkustējies, stāvoklis pamazām uzlabojas. Ja stacionāru finansēšana no valsts puses nemainīsies, tad tieši šī veselības aprūpes joma nonāks kritiskā stāvoklī. Bet bez tās nebūs nekas, un finansējums ir neadekvāti mazs tur, kur visvairāk nepieciešams. Privātā medicīnā ārsts nopelna trīskārt vairāk par slimnīcā un neatliekamajā palīdzībā strādājošo kolēģi. Tā ir būtiska veselības nozares problēma – izlīdzināt stāvokli, citādi būs ļoti slikti. Jaunie speciālisti dosies uz ārzemēm vai nestrādās slimnīcās, un tas apdraudēs palīdzības sniegšanu pacientiem. Nesen runāju ar Krāslavas slimnīcas vadītāju Jevtušoku. Viņš sacīja – zini, kad beidzamo reizi pieņēmu darbā jauno speciālistu? 1986. gadā!
– Ko teiksiet par izglītības nozari? Skolotāji būs mierā, kad saņems algas pēc jaunā samaksas modeļa?
– Kaut kādi uzlabojumi ir, bet gribas pievērst tiesībsarga uzmanību. Kā tā var būt, ka skolotājs ienāk klasē, kur ir 25 bērni, – un viens skolotājs par darbu ar 25 audzēkņiem saņem divreiz mazāk nekā cits, kurš arī skolo to pašu skaitu? Kā valsts dala finansējumu, ja Daugavpilī vai citur Latgalē skolotājs saņem uz pusi mazāk par to pašu darbu nekā Pierīgā? Ja piemaksātu pašvaldība – nav runa, bet diskriminē ar valsts atalgojumu! Uz to būtu jāpaskatās tiesībsargam. Tiesa gan, pēc reformas starpība ar divkārt lielāku atalgojumu nav pieaugusi – situācija ir mantota. Valstij būtu jānosaka vienots izglītības standarts. Jānodrošina, ka bērni saņem vienlīdz kvalitatīvu izglītību jebkurā vietā Latvijā. Šodien situācija ar kvalitātes nodrošinājumu, atkarībā no tā, kurā Latvijas vietā skolojas bērni, tik ļoti atšķiras, ka tā tas nedrīkst būt. Sociālie, veselības, izglītības pakalpojumi ir tie, kuri cilvēkiem jāsaņem vienādi, neraugoties uz to, kur viņi dzīvo.
– Pēdējos gados Daugavpils gūst ievērību kā tūrisma un viesmīlības pilsēta. To arī var skaitīt pie panākumiem.
– Dzīve pierādīja, ka pat krīzes laikā tūrisma plūsma nesamazinājās. Izvēlētie projekti – Daugavpils cietokšņa rekonstrukcija, Rotko mākslas centra iekārtošana sevi attaisno pilnā mērā. Sācis darbu Šmakovkas muzejs, lai dažādotu piedāvājumu pilsētas viesiem. Daugavpilī atver jaunas viesnīcas – tas nozīmē, ka attīstība ir. Plānojam veidot Motormuzeja filiāli, rekonstruēsim Kultūras pili, gribam atjaunot 50 metrus garo atklāto Stropu peldbaseinu.
– Kāda robežnieku situācija saistībā ar Krievijas uzliktām sankcijām, rubļa vērtības kritumu? Rīgā esot par 40% mazāk krievu tūristu.
– Ekonomiski situācija ar Krieviju smagāk skārusi Lokomotīvju remonta rūpnīcu. Tai ir grūti vai gandrīz neiespējami iepriekšējās jaudas apjomos pārorientēties uz citiem tirgiem. Pārējie uzņēmumi bijuši elastīgāki, un kopumā situācija nav izvērsusies tik smaga, kā baidījāmies. Kas attiecas uz tūrisma plūsmu, tā palielinājusies. Rotko mākslas centrs atrada Daugavpilij vietu iekšzemes tūrismā. Līdz šim liela daļa Latvijas iedzīvotāju nekad nebija pie mums bijuši, taču tagad daudzi nolēmuši Daugavpili apskatīt. Vairāk brauc arī viesi no Eiropas, Skandināvijas, Nīderlandes.
