– Kā dzimtenē uztvēra to, ko stāstījāt par Vorkutā pārdzīvoto? 18
– Ļoti vienkārši. Neviens tam neticēja, izņemot tos, kuri kā karavīri bija karojuši Krievijā vai bija nonākuši tur gūstā. Tā Rietumiem ir viena liela kopēja problēma, ka tikai daži cilvēki zināja, kas patiesībā notiek PSRS austrumu blokā. Rietumos nezina vēsturi un nemācās no tās. ASV, Francija, Lielbritānija pēc kara rūpējās tikai par Vācijas Federatīvo Republiku, bet viss pārējais uz austrumiem viņiem bija naidīgās ārzemes ar komunistisko ideoloģiju. Tas, kas notika austrumos, Rietumus neinteresēja. Viņiem rūpēja tikai viņi paši un ar ko guļ Holivudas zvaigznes. Tagad, kad aptaujā 15 – 16 gadus vecus vācu skolēnus, viņu vēstures zināšanas ir tik vājas! Viņi apgalvo, ka Berlīnes mūri esot cēlusi Rietumvācija, lai austrumvācieši nevarētu tajā iekļūt! Bismarks viņiem ir nevis Vācijas kanclers, bet siļķu paveids!
– Bet kā dzīve izveidojās jūsu nelaimes biedriem?
– No maniem apmēram 150 vācu ieslodzījuma biedriem šobrīd dzīvi ir ap 50. Uz viņiem attiecas princips, kas uz cilvēka dzīvi vispār: katrs ir individualitāte un katrs labās vai sliktās dzīves situācijās rīkojas atbilstoši savam raksturam un priekšstatiem. Katram no viņiem izveidojās sava dzīve – maizniekzeļļi kļuva par maizniekiem, atslēdznieki nodibināja atslēdznieku uzņēmumus. Kas attiecas uz studentiem no tām studentu grupām, kurās kritizēja padomju varu… Es biju Halles universitātes grupā, bet Leipcigas grupā no astoņiem studentiem seši tagad ir profesori. No Jēnas grupas viens kļuva par ”IBM Deutschland” menedžeri. Likteņi izveidojās dažādi, bet cilvēkam jābūt vēlmei un raksturam, lai izsistos. Es esmu vienmēr darījis to, ko uzskatīju par pareizu. Jābūt konsekvencei. Bet tā ir lieta, ko šobrīd redzu trūkstam. It īpaši politikā.
Autors pateicas viesmīlīgajiem Annai Žīgurei un Jukam Rislaki, kā arī Rutai Zadziorskai par palīdzību intervijas tapšanā.
