Vorkutas ieslodzīto apšaušanu nedrīkst aizmirst. Saruna ar vācu kara veterānu 18
Pensionētais Vācijas Bundesvēra medicīnas dienesta virsnieks Horsts Henigs no Ķelnes, neskatoties uz gadiem, ir mundrs un runātīgs vīrs. Sevi Heniga kungs uzskata par laimīgu. Viņam izdevies izdzīvot situācijās, kur daudzi gājuši bojā: “Es izdzīvoju karā, izdzīvoju gulagā un izdzīvoju arī Vorkutas sacelšanās apšaušanā 1953. gadā.”
Jā, Henigs ir viens no salīdzinoši retajiem rietumniekiem, kas uz savas ādas izdzīvojuši visus staļiniskā režīma “labumus” un zina, ko nozīmē ieslodzījums Vorkutas lēģeros. Savu pieredzi viņš kā līdzautors aprakstījis vairākās grāmatās, kā vēstures entuziasts pētījis padomju gulaga vēsturi, vairākkārt strādājis Krievijas arhīvos, apmeklējis arī savu agrāko ieslodzījuma vietu Vorkutas nometni Nr. 10, kas apkalpoja ogļu šahtu Nr. 29. Tur pavadīts laiks no 1951. gada janvāra līdz 1955. gada martam, kad pēc Vācijas kanclera Konrāda Adenauera vēsturiskās vizītes PSRS beidzot nāca daudzu tūkstošu vācu karagūstekņu un ieslodzīto atbrīvošana. Heniga kunga piedzīvoto grāmatā “Vorkuta” apraksta arī “Latvijas Avīzes” lasītājiem labi pazīstamais somu publicists Juka Rislaki. Nākamgad šo grāmatu paredzēts izdot “LA” apgādā.
Horsts Henigs piedzima 1926. gadā kādā ciemā pie Eislēbenes, zemē, kam pēc pārdesmit gadiem bija jākļūst par padomju okupācijas zonu un Vācijas Demokrātisko Republiku. Otrajā pasaules karā Horstu iesauca 18 gadu vecumā. Viņš nonāca amerikāņu gūstā, tika transportēts uz gūstekņu nometni Anglijā, pēc tam atpakaļ uz dzimteni. Puisis iestājās Halles Mārtiņa Lutera universitātē un studēja medicīnu. Par līdzdalību pretpadomiski noskaņotu studentu grupā 1950. gada 10. martā viņu kopā ar pieciem līdzbiedriem, pēc čekas ziņotāja norādes, arestēja. Arestētāji un vēlākie pratinātāji Hallē bija padomju slependienesta pārstāvji un arī militārais tribunāls, kas Horstam Henigam piesprieda 25 gadus labošanas darbu, bija padomju. Tajā pašā gadā bijušais medicīnas students arestantu vagonā sāka ceļu uz soda izciešanas vietu PSRS, caur Brestu un Maskavu uz Vorkutu.
“Nometnē Nr. 10 kopā ar mani bija vēl kādi 3000 ārzemnieki – japāņi, ķīnieši, franči, spāņi, austrieši, dienvidslāvi, somi, poļi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, kaukāzieši. Mēs, vācieši, bijām ap simtu. Nometnē sastapu arī divus amerikāņu pilotus, kas bija notriekti virs Baltijas jūras. Tuvāk par viņiem gan neko neuzzināju. Brigādē, kurā mani ieskaitīja, bija vēl profesori Ošiņš un Bērziņš no Latvijas,” stāsta Heniga kungs. Ieslodzīto vidū bijis daudz intelektuāļu – studenti, profesori, inženieri. “Viņi par marksismu un ļeņinismu zināja daudz vairāk nekā tie krievu virsnieki, kas viņus apsargāja,” pavīpsnā mans sarunu biedrs.
