No “Cīrulīšiem” aiziet nav iespējams 0
Klasikas, jo īpaši nacionālās literatūras klasikas, jaunas interpretācijas ļauj samērot laikmetu un paaudžu vērtības. Tad nu Nacionālajā teātrī tapušie “Cīrulīši” Edmunda Freiberga režijā pārsteigumu raisa tieši ar to, ka kopš šīs Harija Gulbja lugas tapšanas 1974. gadā problēmas uzstādījumā un vērtībās mainījušās tik maz. Tekstā manāmi pāris nenozīmīgi labojumi – čipsu paka, brauciens uz Kanāriju salām –, pielāgojot notikumu fonu mūsdienām, taču dialogi, radītie tēli un pati situācija ir līdz sāpei atpazīstama.
Esmu dzimusi gandrīz vienā gadā ar šo lugu, un manas dzīves laikā “Cīrulīšu” atgriešanās apritē ir notikusi ar apskaužamu regularitāti. Leģendārais 1975. gada Jūlija Bebriša iestudējums Nacionālajā teātrī 1977. gadā tika ierakstīts Latvijas Radio, un pēdējo reizi radio programmā tas skanēja vēl šovasar. 1980. gadā tapa Oļģerta Dunkera filma, savukārt Laura Gundara iestudējums Dailes teātrī 2011. gadā bija uzdrošināšanās pārskatīt padomjlaikā tapušās lugas un no jauna pierādīja Harija Gulbja “Cīrulīšu” dzīvotspēju.
Nez vai vispār nepieciešams kādu iepazīstināt ar lugas sižetu? Pagājušā gadsimta sākumā Latvijā notika pāreja no zemnieciskā dzīvesveida uz pilsētniecisko un tapa stāsts par pārmaiņu laiku izraisītu konfliktu starp paaudzēm.
“Cīrulīši” ir 20. gadsimta vidus “Indrāni”.
Šo pašu situāciju pielaikot 21. gadsimtam ir sarežģīti jau tāpēc vien, ka runāt kādas paaudzes vārdā principā kļuvis grūti, pat neiespējami, jo dzīvesveids dažādām mūsu sabiedrības grupām var būt ārkārtīgi dažāds.
Kādam par jauno laiku paaudžu konfliktu iemiesotāju drīzāk var kļūt uz šīs pašas skatuves spēlētā Artūra Dīča luga “Arī vaļiem ir bail”. Un tomēr – turpat līdzās Latvijas lauku māju lēnā ago-nija turpinās bez īpašām pārmaiņām.
Tas, ko redzam Edmunda Freiberga “Cīrulīšu” iestudējumā, ir ļoti dabiska lauku mājas ikdienas darbu kārtība. Māja, ap kuru darbs nerimst nekad, māja ir slogs un drošības sajūta vienlaikus.
Mājas darbu kārtība veido arī cilvēku savstarpējās attiecības. Lāsma Kugrēna Zelmas lomu patiesi spēj uzņemties – viņa ir tā ass, ap kuru griežas mājas vajadzības un arī jūtas – bērnu un kaimiņu bažas, rūpes, mīlestība.
Bērnu ģimenes – Mārča Maņjakova Elmārs ar savu stūraino augumu, lielajām rokām, kas spēj glāstīt sievieti un strādāt, kontrastam – viņa sievas Gundegas lomā Evija Skulte (neesmu redzējusi lugas otro sastāvu, kurā šo lomu spēlē Marija Bērziņa), kura uzņēmusies risku Gundegas tēlu kariķēt, viņas atveidotā zinātniece ir visai eksaltēta būtne.
Šāda tēla interpretācija smīdina, taču vienlaikus arī atrisina vēl kādu problēmu. Gundegas emocionālie, situāciju asredzīgi analizējošie vārdi monologā pie “Cīrulīšu” saimes galda atvadu pusdienās skan šim gadsimtam par skaļu, taču šādā pārspīlējumā tie liek smieties un tomēr vienlaikus izjust brīža traģiku, iedarbojoties vēl jaudīgāk.
Arī otra ģimene – Raimonds un Vizma, Jānis Āmanis un Daiga Kažociņa (otrajā sastāvā Inga Misāne-Grasberga), – spējuši atrast savas krāsas, lai uzzīmētu ģimenes modeli. Abi ir ļoti miesīgi, fiziski, no rītiem skrien, pie akas mazgājas, visu acu priekšā skūpstās. Viņi ir atraduši viens otru un savu ģimeni būvē kā cietoksni pret ārpasauli.
Trešā ģimene ir kaimiņi – prieks uz skatuves atkal redzēt Rasmu Garni (vai Līga Liepiņa), epizodiskā īsta lauku veča lomā lielisks arī Mārtiņš Brūvers. Šajā lauku dzīves lietišķībā mazāk iederīgs un it kā pazaudējas stāsts par Elmāra jaunības mīlestību Ingrīdu (Inga Misāne-Grasberga), kā arī jaunākās meitas Silvijas (Ilva Centere) pašpārmetumi.
Edmundam Freibergam vispār savā “Cīrulīšu” iestudējumā izdevies atbrīvot šo stāstu no laiku beigu traģikas un nomācošas netaisnības stigmas.
Izrāde ir ļoti gaiša. Zelmu cauri dzīvei vada beznosacījumu labestība, un arī bērnu mīlestība pret māti izrādē iezīmējas ļoti skaidri.
Tāpat aktieri nemēģina uz skatuves rādīt lauku sētas dzīvesveidu, kāds vairs nepastāv. Kaut vai atvadu pusdienas – Jūlija Bebriša iestudējumā ēdāju izkārtojumā ap galdu, kā arī nozīmes smagumā tās bija pielīdzināmas Svētajam vakarēdienam, pēc kura bērni nodos māti, bet šajā izrādē tās ir tikai pusdienas. Kāds sēž ar muguru pret skatītājiem, cits pieceļas kājās, aiziet pēc trūkstoša priekšmeta vai strādā kādu darbu, pār plecu sasaucoties.
Edmunda Freiberga interpretācijā es pirmo reizi ieraugu, cik šajā lugā daudz humora! Cik smieklīga dzīves pārmaiņu brīdī var būt ārā metamo mantu šķirošana, cik smieklīga var būt dažādo dzīvesveidu sadure, un smiekli ikreiz izjauc citu “Cīrulīšu” iestudējumu neizbēgamības sajūtu, nospiedošo traģiku.
Arī lauku mājas mēs vairs neuztveram kā “Indrānu” laikā – kā veselas dzimtas visa mūža pūliņu koncentrātu. Es pirmo reizi izrādē pievēršu uzmanību tekstam, ka arī Zelmas vecāki “Cīrulīšos” ir bijuši ienācēji, cilvēku pārvietošanās ir gluži normāls process, un arī savu dārzu – aveņu stādus – Zelma dala bez šķiršanās traģikas.
Un tomēr izrādē traģika ir klātesoša. Un tā ir nevis uz skatuves radītajā noskaņā, bet gan atskārtā, cik grūti būt kopībai, būt ģimenei laikmetā, kad šo kopību vairs nediktē mājas vai zemnieka darbu ritms, kad katram ir sava izpratne par brīvību un vienlaikus saglabājas ilgas būt par daļu no kā lielāka – mājām, ģimenes, skaidras dzīves kārtības.
Kas īsti ir tas, ko izvēlas palikt un sargāt Zelma “Cīrulīšos”?
Savērpt linus, padarīt mūžam nepadarāmos lauku mājas darbus? Apkopt kapus, proti – sargāt aizgājušo laiku piemiņu? Lugas izcilība ir tā, ka atbilžu varianti uz šo jautājumu var mainīties bezgalīgi, atbilstoši laikam, skatuves interpretācijai, katra personiskajai pieredzei.
Latviešu literatūras dzīvais klasiķis Harijs Gulbis nesen atzīmēja 92. dzimšanas dienu. Tapušais “Cīrulīšu” iestudējums Nacionālajā teātrī ir labs iemesls no jauna novērtēt dramaturga talantu. “Cīrulīši” joprojām ir Latvijas lauku ainavā, un arī neko tālu aizgājuši no tiem neesam.
Harijs Gulbis, “Cīrulīši”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē
Režisors: Edmunds Freibergs, scenogrāfs: Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece: Jurate Silakaktiņa, video mākslinieks Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks Toms Streilis, komponists Valdis Zilveris.
Lomās: Lāsma Kugrēna, Mārcis Maņjakovs, Jānis Āmanis, Liene Sebre vai Ilva Centere, Marija Bērziņa vai Evija Skulte, Inga Misāne-Grasberga vai Daiga Kažociņa u.c.
Nākamās izrādes: 5., 10., 16., 31. janvārī.
Vārds skatītājiem
Una Griškeviča: “Ļoti latviska, emocionāla, mazliet smeldzīga un ļoti skaista izrāde. Ir jāredz. Un – kolosāli aktierdarbi.”
Māra Veidemane: “Brīnišķīga izrāde! Neticēju, ka mūsdienās kaut kas tāds vēl iespējams – patika absolūti viss! Paldies mūsu Edmundam Freibergam par sirsnību, vienkāršību un patiesumu!”
Dina (anonīmi): “Skaudri smeldzīgi, bet ar labu humora piesitienu, gaumīgu scenogrāfiju un mūziku, teicamu aktierspēli. Pamatīgums, klasiskas vērtības, īsts nacionālais teātris.”
twitter, teatris.lv
