– Par ko no iepriekš komponētā pašam vislielākais gandarījums? 0
– Nemēdzu sēdēt un sist sev uz pleca. Visvairāk aizrauj process, kad esi darbā iekšā. Pēc pirmatskaņojuma jauki, ja ir aplausi, ja cilvēkiem patīk, bet iestājas kaut kāds dīvains tukšums. Ir pirms desmit gadiem tapuši sacerējumi, kuros, tagad ielūkojoties, pārņem kauns. Savu pirmo mūziklu “Pūt, vējiņi!” Liepājas teātrī varu normāli noskatīties, varbūt šo to tagad darītu citādi. Tik daudz jau man to darbu nemaz nav. “Marija Stjuarte”, “Oņegins” Dailē, koncertcikls “Ziedonis. Lācis. Sievietes”…
– Kas ir pats briesmīgākais, ko esat par sevi dzirdējis?
– 2008. gadā, kad ar Intaru Busuli no Eirovīzijas atgriezāmies ar pēdējo vietu, kas tikai pār mums negāzās! Tikām saukti pat par tautas ienaidniekiem. Protams, nevienam nav tik bieza āda, lai galīgi neņemtu pie sirds kritiku, bieži vien nepamatotu, bet jāmēģina stāvēt tam pāri, citādi radošam cilvēkam tā pasmagi.
– “Latvijas koncertu” direktors Guntars Ķirsis kādā sarunā sacīja, ka aģentūra varētu būt vidutāja Latvijas simtgadei veltīta skaņdarba pasūtīšanā. Par ko šādā skaņdarbā būtu vēstāms un kad komponistam šāds lūgums būtu jādara zināms?
– Muzikālajam stāstam vajadzētu būt, protams, par Latviju, bet izvērstāku ideju vienas intervijas laikā es neriskētu attīstīt. Labs piemērs ir Bernsteina “Mesa”. Pieņemu, ka komponists par skaņdarba pasūtījumu uzzināja laikus. (“Mesu” Bernsteins rakstīja par godu Džona Kenedija Mākslas centra atvēršanai Vašingtonā 1971. gadā Žaklīnas Kenedijas-Onasis pasūtījumā.) Līdz simtgadei trīs gadi? Tad pasūtītājiem jāsāk domāt.
