Foto – Timurs Subhankulovs

– Labākos mūziķus aizvilina pasaulē, ir arī skaņraži, piemēram, Pēteris Vasks,­ kam ārzemēs sava aģentūra. Tomēr – cik atvērta un pieejama ir pasaule Latvijas komponistam? 0


– Man tūlīt būs otrais mēģinājums Krievijā. Pērn radīju mūziku Māterlinka “Zilajam putnam” Maskavas Dailes teātrī, taču viss nojuka, tagad tas projekts uz pauzītes. Nu esam ķērušies pie mūzikla “Kazanova” Puškina teātrim. Protams, politiskā situācija tam nespēlē par labu.

Reklāma
Reklāma
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām
Lasīt citas ziņas

– Režīms ir viena lieta, bet radošie cilvēki – kas cits, kaut gan kultūru politikā var izmantot arī nepatīkamā veidā.

– Nupat Intaram Busulim bija pirmais solokoncerts Pēterburgā. Pilna zāle, uzņēma ideāli. Jūnijā iecerēta koncerttūre Maskavā. Protams, visi nav kā Alvis Hermanis, kas var izvēlēties iestudēt Metropolitēnā vai “La Skalā” un teikt, ka Krievijā viņš nerežisēs. Principā – malacis! Bet, ja skatāmies Latvijā, lai ieskrietos, tas celiņš ir par īsu. Vieni un tie paši jau tajā radošajā vidē strādājam.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kas jums bija pirmais impulss komponēšanai?

– Akadēmiju pabeidzu kā pianists. Vienu brīdi likās – 
man īstais būs džezs, folkmūzika, tad radās “Time After Time”, godīgi sakot, pēdējā kursā nonācu fakultatīvā komponēšanā pie Jura Karlsona, viņš iedrošināja. Reāli sāku komponēt tikai tad, kad bija virs divdesmit. Bet mūziku esmu mācījies kopš pieciem gadiem. Nebija daudz izvēles variantu. Tēvs bija klavieru skolotājs, man mūzika padevās kopš bērnības. Kad pirmajā klasē audzinātāja vaicāja, kas vēlos dzīvē būt, atbildēju – klavieru skolotājs.

– Bet, ja vaicātu – kāpēc Kārlis Lācis ir mūzikā?

– Pirmkārt, neko citu neprotu. Otrkārt, ērti jūtos pašā mūzikas procesā. Protams, ja sanāk. Ja ne, tad ir neērti (pasmaida). Rakstot simfoniju, strādāju trīs mēnešus nonstopā, beigās nesaprotot, kas labi, kas ne. Un, jo vairāk tajā materiālā iegrimsti, jo lielākā apjukumā nonāc. Tad cenšos likt malā un atgriezties pie šā darba pēc mēneša. Varēju to atļauties, jo man “Krusta ceļa” uzrakstīšanai bija gads. Uz lieliem darbiem nekad īstermiņā neparakstos, neapsolu, ka pēc trim mēnešiem būs gatavs.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.