– Mūzika Viktora Runtuļa “Cabaret” iestudējumiem kādreiz “Sapņu fabrikā”, tad – etnofolks, džezs, teātra mūzika, garīgā mūzika. Kur jūs pats jūtaties vislabāk? 0
– Apstāklī, ka man ir tas viss; ka nav jāsēž vienos rāmjos; ka varu rakstīt teātrim; kopā ar Intaru Busuli koncertēt gan Latvijā, gan ārpusē. Varu būt priecīgs, ka dzīvoju tādā mazā valstī, kur Nacionālais simfoniskais orķestris jau trešo reizi man pasūta darbu, ka ir tāds Māris Sirmais, Valsts akadēmiskais koris. Māris ir kā apsēsts mūzikā. Kad strādājam kopā, vakaros izslēdzu tālruni, jo, ja Māris iestudē programmu, viņš tajā dzīvo visas 24 stundas diennaktī. Var pēkšņi piezvanīt nakts vidū: ko tu biji domājis 257. taktī ar fa diēzu divas reizes? Atbildu – Māri, nezinu… Būtībā tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka tavā darbā iedziļinās līdz pēdējai niansei. Agrāk gadījies – aizej uz orķestra mēģinājumu un redzi – diriģents partitūru atver pirmo reizi. Taču Māris centīsies iztaisnot arī komponista šķībāku līniju. Laikam cilvēki, kuri dzīvē kaut ko sasnieguši, visi ir tādi – nojūgušies ar savu darbu, par to vien domā un tikai tad dzīvo. Arī man tā patīk – kad ir iespēja iegrimt lielā smadzenes urdošā darbā, tam ļaujos.
– Tā kā visu laiku esat abās jomās – kā izklaidē, tā kultūrā – , vai un kur var novilkt starp tām robežu?
– Smadzeņu piepūles intensitātē – vai cilvēks ballē jūtas labi, nemaz nepiepūlējot savas krociņas, vai arī no koncerta aiziet ar pēcgaršu un pārdomām. Viens no iemesliem, kādēļ pirms septiņiem gadiem šķīros no “Cabaret”, ir tas, ka tev, lielu darbu mūzikā ieguldījušam, jākonkurē ar viskija glāzi vai anekdoti. Publika citreiz jānotur ar lētiem trikiem. Principā izvēlos komponēt to, kas mani interesē. Kādreiz kaut ko izdaru naudas dēļ, taču tas nav primāri. Kad nevaru atrast darbam motivāciju, izvēlos nemelot sev un saku – nē.
– Var tādu greznību atļauties?
– Patlaban rakstu mūziku Dailes teātra uzvedumam “Žanna d’Arka”, kam pirmizrāde būs janvārī. Mūziklos atļaujos mirkļiem būt arī banāls, kaut ko aizņemties, jo skaņdarbam jābūt ne pārāk sarežģīti uztveramam. Ir pasūtīts jauns cikls skolēnu Dziesmu svētku noslēguma koncertam un arī garīgās mūzikas koncertam. Man uzticēta noslēguma koncerta aranžēšana.
– Starp citu, vai jums bija pārsteigums, ka dziesma “Es bij’ meita” iepriekšējos Dziesmu svētkos ieguva tik lielu piekrišanu kā dziedātāju, tā klausītāju vidū?
– Dziesmiņa bija rakstīta ansamblim “Lady’s Sweet”, un diriģente Aira Birziņa to lūdza aranžēt korim. Dziesmu svētki vispār ir kā politika – liela kompromisu māksla salikt repertuāru tā, lai visiem pa spalvai, lai visi tiek pie dziedāšanas, lai visi pelnījušie – pie diriģēšanas, lai mierā kora dziesmu autori.
