– Vai komponējot domājāt par atskaņotājiem, solistiem? 0
– Protams, rēķinos, ko var LNSO, “Latvija”… Ar Jolantu Strikaiti sākām sadarboties no tiem laikiem, kad mums, ballīšu ansamblim, apnika būt tikai puišu kolektīvam un atradām trīs meitenes, kuras var piedziedāt, – Vinetu Elksni, Karīnu Tropu un Jolantu Strikaiti – ansambli “Lady’s Sweet”. Tolaik Jolanta Strikaite bija dziedājusi korī “Kamēr…”, gatavojās studijām Mūzikas akadēmijā. Principā esmu viņai visu laiku kaut ko rakstījis. Tagad izveidojusies par visnotaļ labu soprānu.
– Jā, nupat ar Operetes fonda atbalstu iestudētajā Lehāra “Jautrajā atraitnē” viņa bija lieliska, ja tā var teikt, otrā plāna lomā Valensjēras tēlā.
– Jā, neļāva man iet uz pirmizrādi, sakot – esot vēl jāiespēlējas (pasmaida).
– Kas ir tie cilvēki, kurus jūs gribētu aicināt tad, kad skaņdarbs ir iespēlēts?
– Dzirdēt “Krusta ceļu” nav lielas izvēles. Simfonija skanēs tikai divas reizes.
– Koncerta pirmajā daļā izskanēs šā gada jubilāra Arvo Perta (1935) Pirmā simfonija, kur jūs spēlēsit klavieru solo.
– Patiesībā īpaši ērti nejūtos, spēlējot solo ar orķestri. Sevi kā pianistu tik augstu nevērtēju. Divas trīs reizes gadā, koncertējot kopā ar Intaru Busuli, manai klavieru meistarībai neko daudz nedod. Tas nav kā komponējot katru dienu. Bet tāda bija Māra Sirmā iecere, kam piekritu.
