No “Cabaret” līdz “Krusta ceļam”. Saruna ar komponistu Kārli Lāci pirmās simfonijas priekšvakarā 0
Lielajā Piektdienā, 3. aprīlī, Lielajā ģildē pirmatskaņojumu izdzīvos Kārļa Lāča vīzija par Kristus ciešanām komponista pirmajā simfonijā “Krusta ceļš”. To atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, solisti Jolanta Strikaite (soprāns) un Gints Pabērzs (saksofons), pie diriģenta pults būs Māris Sirmais. Savukārt 4. aprīlī Vidzemes koncertzālē “Cēsis” notiks koncerts “LNSO un Kārlis Lācis”.
“Cilvēks garīgā badā kā vilks atdodas bara asiņu vilkmei un nepieņem savu gavēņa krustu. Dvēseles sāpes viņš slāpē, sāpinot ķermeni – savu un citus. Neapturami. Nebeidzami. Krusta ceļš kā ilustratīvs Kristus dots piemērs – metafora, kurai lemts palikt baznīcas sienās. Kāpēc cilvēkam vajag Pestītāju? Vai tāpēc, lai pārliktu atbildību no sevis uz kādu, kas, cerams, atnāks kā Glābējs? Cik daudz ir to vientuļo vilku, kas ar rētās saplosītu miesu apstāsies un sadzirdēs dvēseles balsi? Cik būs pārmainītu cilvēku? Vai es esmu Dievam tuvu, vai viņam mani vēl jāsasauc? Krusta ceļš ir mans jautājumu ceļš. Arī tavs,” tā skaņdarba vēstījumā ļauj ielūkoties Kārlis Lācis.
– Vai esat ticīgs cilvēks?
K. Lācis: – Kopš savos laukos pie Lielupes Spuņciemā esmu uzcēlis māju, baznīcā vairs tik bieži neparādos… Bet – jā, dzīvē bijuši dažādi posmi, tomēr lielās līnijās esmu ticīgs, kristīts luterānis. Un kaut kādai disciplīnai tajā visā jābūt. Ja esi mākslā, mūzikā, radošā vidē, nemaz nevari zināt, no kurienes tevī tā skaņu mistērija ieplūst un izlīst. Būtu pārāk skaļi teikts, ka visu to esi radījis viens pats.
– Kāda bija sajūta, kad diriģents Māris Sirmais, kam uzticēta Lielās Piektdienas koncerta veidošana, lūdza uzrakstīt simfoniju?
– Darbs liels, ātri var apmaldīties, un es jau esmu tur miljons reižu maldījies. Stundu garš skaņdarbs nemaz nevar nākt viegli, jāpadedzina nervu šūnas.
– Māris Sirmais arī sacīja, ka jūsu mūzikā esot sajūta kā svešā pilsētā bez kartes, kur nezini, kāds pārsteigums aiz stūra var sagaidīt. Arī šī simfonija esot kā muzikāls neprāts, kas pirmajā mirklī mulsina, bet tad atklāj brīnumus.
– Varbūt mana mūzika orķestrim nav īsti pa spalvai, tehniski ir diezgan spuraina. Ceļš cauri simfonijai, kā jau Bībeles tekstos no Krustā sišanas līdz Augšāmcelšanās dienai, ir diezgan grūts, pilns šausmām, konfliktiem, bet finālam esmu piemeklējis piecus Imanta Ziedoņa dzejoļus, un simfonija beigsies ar Tēvreizi, lai izskaņā cerīgāk.
– Kādēļ komponistam, pēc tam klausītājam ārdīt sevi sāpju emocijās?
– Pieļauju, kad izaugšu liels, būšu tik gudrs, lai rādītu mūzikā tikai tīrību, harmoniju kā Perts, Vasks. Šajā dzīves posmā man šķiet, ka jāzina abas galējās robežas, un skaisto vari novērtēt, tikai apzinoties, kas otrā pusē. Dzīves situācijas nemitīgi mētā no viena grāvja otrā. Vismaz man tā ir. Tā kā mani pašu ne visai saista mūsdienu laikmetīgā mūzika ar tās nepārtrauktiem meklējumiem, simfonijā nekautrējos iekļaut melodiju, tādas salas, kur klausītājam atvilkt elpu. Skaistums reizēm slēpjas vienkāršumā, saprotamā stāstā, kaut gan, protams, “Krusta ceļa” uztvere pavisam ērta nebūs.
