– Igo dziedāja Lāčplēsi 80. gadu beigās. Viņa vēstījuma enerģiju lielā mērā noteica pārmaiņu laiks. Kā bija tev? Ko tev nozīmē Lāčplēsis? Ar ko viņš cīnās? Kas ir Melnais bruņinieks tagad? 0
– Tagad mums pietrūkst vienotības, kopības sajūtas. 80. gadu beigās šī vienotība bija, Lāčplēsis kļuva par kulmināciju. Mūzika un vārdi visos pulsēja, papildinot un apkopojot to, uz ko tiecās latviešu tauta. Mēs ar savu “Lāčplēsi” gribējām atgādināt par laiku, kad bijām vienoti, atmodināt to sajūtu. Ir naivi gaidīt, ka nāks kāds varonis un ievilks visus labākā dzīvē. Tas ir mūsu kopīgs uzdevums.
Kas attiecas uz cīņu… Mans Lāčplēsis cīnījās ar mani pašu. Man ar šo lomu ir īpašs stāsts, tas man bija tāds duāls laiks, ne no vieglākajiem… Jā, man tā bija cīņa ar sevi. Bet var jau būt, ka lomai tas nāca par labu.
Taču vispār Melnais bruņinieks ir mūsu attieksme pret lietām. Ko sagaidām no dzīves, ko esam gatavi dot. Kādas vērtības pārstāvam kā indivīdi un kā nācija. Globalizācija – tās ir gan lielas iespējas, gan arī liela bīstamība. Kā saglabāt savu unikalitāti – to, kas ir mūsu patiesā vērtība? Padomā, cik daudz talantīgu cilvēku nāk no Latvijas! Mēs esam maza, bet unikāla tauta. Unikāla ar savu kultūru, valodu, saknēm. To nedrīkstam pazaudēt!
– Lāčplēsi tu neizvēlējies, tevi izvēlējās, noticēja un nekļūdījās. Bet kā bija ar Sinatru? Kāpēc un kā veidojās attiecības ar šo repertuāru?
– Sinatras stāsts ir neplānots un pilnīgi negaidīts. Aizgāja ar vērienu un veiksmīgi, taču sākās pavisam vienkārši. Pirms gada Raitis Ašmanis bija ieplānojis Lietuvā koncertu ar Šauļu bigbendu, kur bija iespēja pašiem veidot programmu. Raitis domāja, ka varētu kaut ko nodziedāt par godu Frenkam, kam tobrīd tuvojās simtgade. Tā arī izdarījām. Publikai patika, mums pašiem arī. Ar to viss varēja arī beigties. Bet tad mēs ar Andu Zadovsku spriedām, ko varētu dziedāt Ziemsvētku koncertos, un es, ilgi svārstoties, ieminējos, ka varbūt varētu arī Sinatru. Un atkal tās dziesmas labi aizgāja. Nu un tad pavasarī mums jau bija vesela programma. Publika uzņēma ļoti labi, bija virkne papildu koncertu. Šķiet, bigbenda mūziķiem tas arī nav tikai tā – atnākt un notis atspēlēt. Un arī man pašam patīk dziedāt šo repertuāru. Nav tā, ka vienmēr būtu gribējis to, bet, kad to daru, ir prieks. Drīz spēlēsim vēl vienu koncertu. Turpināsim, līdz Frenkam būs simt viens. Un kas zina, varbūt pat ilgāk.
– Kad mēģināju salikt visu, ko esi paveicis un ko patlaban dari, apjuku. Šķiet, darāmā pietiktu ja ne veselam orķestrim, tad vismaz kamerkorim noteikti. Tu iestudē soloprogrammas kā vokālists, muzicē kā obojists, vadi džeza kvintetu, komponē. Kas tevi dzen? Un kā to visu pagūsti?
– Nav atbildes. Nezinu. Kamēr dari, pats jau to tā nemaz nejūti. Tikai tad, kad sāk aptrūkt elpas, aizdomājies, vai to visu tev patiešām vajag. Mēģinu apturēt to riteni. Ne vienmēr sanāk. Mācos no kļūdām, mācot pateikt: nē! Tas nāk ar pieredzi. Cenšos saprast un izvērtēt, kas būtisks, kas mazāk svarīgs. Vismaz prātā. Plānotājā gan tas pagaidām vēl neatspoguļojas.
– Vai atliek laika privātai dzīvei?
– Neatliek. Bet šis laiks ir jāatrod. Jāieplāno. Pats no sevis tas neatradīsies.
– Pirms sarunas kolēģes piekodināja, lai noteikti pajautāju, vai meitenēm vēl ir kādas cerības. Proti, vai tev ir draudzene?
– Ir draudzene, jā. Stabilas attiecības, esam kopā jau vairākus gadus.
– Kur tik aizņemts cilvēks var iepazīties ar meiteni?
– Iepazināmies kopīgā projektā. Vairākus gadus es sadarbojos ar producentu grupu “Virus Art”, piedalījos viņu izrādē “Kabarē”. Tur arī satikāmies. Ieva ir profesionāla dejotāja.
– Skaistā Ieva Kemlere?
– Jā.
