– Balss bija tavs pirmais instruments. Kurā brīdī parādījās oboja? 0
– Tā nu ir sanācis, ka oboja bija un vēl joprojām ir otrs instruments, kas reizēm tiek atstāts otrā plānā. Sākās viss gluži vienkārši: Doma kora skolā līdztekus obligātajām klavierēm bija iespēja izvēlēties vēl kādu instrumentu, fakultatīvi. Sākumā mazajās klasītēs spēlēju blokflautu, tad sapratu, ka vajadzētu ko nopietnāku, un izvēlējos oboju. Man paveicās, pirmais obojas skolotājs bija nelaiķis Vilnis Pelnēns, varēju iet pie viņa uz Dārziņskolu. Viņš ielika labu pamatu. Vēlāk klājās visādi, vidusskolā uz diviem gadiem oboju vispār biju nolicis malā – fakultatīvs priekšmets, visam nepietika laika. Jau toreiz bija nolēmis stāties akadēmijā džeza nodaļā. Bet tad notika pavērsiens. Uzreiz pēc izlaiduma salauzu kāju. Bet ko var darīt vasarā, ja kāja lauzta? Spēlēju oboju. Un tad māsa, kas pati jau studēja akadēmijā, ieminējās, ka es varētu stāties arī obojistos. Un notika tā, ka tiku uzņemts gan obojas klasē, gan džeza vokālā. Pats sev papildu grūtības sagādāju. Ja tu man jautātu, vai es vēlreiz tā darītu, visticamāk, teiktu, ka ne. Tomēr es nenožēloju.
– Divi instrumenti – oboja un balss –, ko dod viens un ko otrs?
– Tā ir atšķirīga domāšana. Taču šie instrumenti viens otram palīdz. Instrumentālistiem parasti liek iztēloties, kā vokālists veido frāzi un skaņas plašumu, arī runājot par artistiskumu, tiek pieminēti vokālisti. No otras puses – gan dziedātājam, gan instrumentālistam fundaments ir elpa. Tiesa, atšķiras veidi, kā tu to elpu izmanto, spiediens, kas nepieciešams obojai, atšķiras no tā, ko vokālists saprot ar vārdiem “dziedāt uz elpas”, tomēr mijiedarbība pastāv, un ir labi, ja māki to izmantot.
– Ieelpa un izelpa, pulss… Vai var teikt, ka mūzika strukturē laiku?
– Drīzāk, laiks strukturē mūziku. Ja nebūtu laika, mūzika būtu izplūdusi.
– Pie laika vēl atgriezīsimies. Bet tagad parunāsim par uzdrīkstēšanos. Es vienmēr esmu apbrīnojusi, cik riskantos pasākumos tu iesaisties. Dziedāt to, kas pirms tevis jau darīts, turklāt darīts izcili, ir liela atbildība. Piemēram, titulloma Zigmara Liepiņā “Lāčplēsī”. Kādas bija sajūtas?
– Vienmēr ir jārēķinās ar salīdzinājuma iespēju. Bet tas reizē ir arī izaicinājums. Ne tikai Lāčplēsis, arī Kvazimodo…
– Gan Igo, gan Nikam balsī ir tāda elektrība, ko nav iespējams atdarināt.
– Jā, taču es nekad neesmu domājis, ka man būtu jāvar vismaz tikpat labi. Es vienkārši zināju, ka gribu to izdarīt. Man bija sajūta, ka šo lomu un mūziku es gribētu izdzīvot. Ne tā, ka par katru cenu, bet, ja man to piedāvā, kāpēc gan ne?
