Kara patiesā seja 185
Februārī nemitīgā krievu apšaude, miega trūkums un bailes beidzot sagrābušas arī Viktoru. Kādu rītu viņš pamodās sastindzis no šausmām, fiziski nespējot aiziet uz savu posteni. Viņš bija fiziski un garīgi noguris. Viktoru paralizēja nemiers. Viņš dalījās savās bažās ar rotas komandieri. Neskatoties uz akūto karavīru trūkumu frontē, komandieris Viktoram deva vairākas dienas atpūtu un laiku sarunām ar psihologu.
Šī īsā atelpa viņu izglāba un palīdzēja pārdomāt bailes no nāves. Viņš mēdza domāt par nāvi kā tālu iespēju. “Bet karā jūs esat absolūti neaizsargāts, es sāku pierast pie domas par nāvi.. ka tā var notikt, un jūs nevarat no tās aizbēgt,” ar savām izjūtām ar Reuters dalās militārpersona.
Sarunas laikā notika artilērijas apšaude.. Viktors no vairāku simtu metru attālās tranšejas ziņoja par vienu bojāgājušo un trīs ievainotajiem. Taču viņam lika palikt pozīcijā, jo evakuēties varēs tikai pēc 8 stundām, kad būs satumsis.
Visvairāk Viktors vēlētos atgriezties mājās, taču žurnālistiem sacīja, ka iespēja, ka viņu drīzumā nomainīs cits karavīrs, ir ļoti maza. Aprīlī pieņemtajā galīgajā mobilizācijas likumā iepriekšējā redakcijā nebija iekļauta norma, kas paredzētu rotāciju karavīriem, kuri nodienējuši 36 mēnešus.
