Skarba realitāte 1
Eiropas līgās vidusmēra hokejists pelna ap 30 tūkstošiem eiro sezonā. Vārtsargs Jānis Kalniņš Ungārijā saņēmis 14 tūkstošus un, dzīvojot divatā ar draudzeni, atzīst, ka nekāds rožudārzs neesot bijis.
Latvijas izlases bijušais aizsargs Agris Saviels spēlē Latvijas vicečempionvienībā “Mogo” un ir arī bērnu komandas treneris. “Pirms tam divus gadus pastrādāju jomā, kas nav saistīta ar hokeju, tas bija piegādes serviss. Gribēju saprast, ko varētu un gribētu darīt, jo visu mūžu ir tikai hokejs spēlēts, cita pasaule man bija diezgan sveša. Un tajos divos gados es sapratu, ka gribu būt hokejā un dot tālāk to, kas pašam mācīts. Ļoti patīk un ceru arī, ka sanāks,” teic Saviels, kurš atzīst, ka pieredze ārpus hokeja bijusi skarba. “Varu tikai piekrist Tedam Nolanam (Latvijas izlases bijušais galvenais treneris), kurš teica, ka hokejisti ir privileģēti – divas stundas trenējas un iet mājās. Kamēr neesi darījis citu darbu, nav ne jausmas, kā tas ir – deviņas desmit stundas strādāt un pelnīt mazāk, nekā gribētu.”
Krišs Grundmanis pārstāvējis Latvijas jauniešu un junioru izlasi pasaules čempionātos biežāk nekā jebkurš cits hokejists – septiņos. Augumā raženo un fiziski spēcīgo aizsargu uzskatīja par lielu talantu, taču dažādu iemeslu, galvenokārt traumu, dēļ karjera neizvērtās tāda, kā cerēts, un lielo hokeju viņš faktiski beidza jau 24 gadu vecumā, pieaugušo izlasē tā arī ne reizi neuzspēlējot. “Man nav ko nožēlot. Piedzīvotais karjerā un gūtā pieredze ir neatsverama. Esmu pateicīgs hokejam par to, kur esmu šobrīd, tas mani ir veidojis kā personību, uzskatus par dzīvi, vērtības.” Viņš ar domubiedriem ir viens no “CrossFit” (fiziskās sagatavotības treniņu veids) aizsācējiem Latvijā, izveidojis zāli “CrossFit Rīdzene”, kur strādā par treneri. “Uzskatu, ka man darba nav, jo ir grūti par darbu nosaukt to, kas ir tavs hobijs. Kā ir teikuši gudri cilvēki – atrodi darbu, kas patīk, un tev nekad nebūs jāstrādā,” apmierināts ir Krišs.
Arī Kārlim Spravņikam bija aizsargam pateicīgi auguma parametri, bet viņš slidas vadzī pakāra jau 17 gadu vecumā. “Sapnis bija spēlēt profesionālo hokeju, cīnījos un centos. Taču mani nepaņēma Latvijas U-18 izlasē uz pasaules čempionātu 2007. gadā, kā pēdējo atsijāja no sastāva. Katram trenerim var būt subjektīvs skatījums, bet, ja es Latvijā nevaru iekļūt sava vecuma izlasē, tad skaidrs, ka NHL, visticamāk, nespēlēšu. Sapratu, ka negribu lauzt kaulus Eiropas zemākajās līgās un 25 gadu vecumā pamosties situācijā, kad tev nekā nav,” stāsta Kārlis.
Pie mācībām ar pletni nekad neesot turēts – pats sapratis, ka izglītība noderēs. Viņš pabeidzis Rīgas Stradiņa universitāti, bijis apmaiņas programmā Nīderlandē, maģistrantūras diplomu ieguvis Latvijas Universitātē, bet MBA grādu saņēmis Rīgas Biznesa koledžā un šobrīd ir uzņēmumu “Vangažu avots” un “Vangažu namsaimnieks” vadītājs. Hokeju faktiski nogriezis kā ar nazi: “Pēdējais treniņš bija U-18 izlasē Ventspilī, pēc tā treneris Aleksandrs Klinšovs paziņoja sastāvu, sapratu, ka es tur neesmu. Bija ļoti smagi – neko nedzirdi, neredzi. Aiz halles pāris stundas nosēdēju. Pusgadu vispār neņēmu nūju rokās, vēlāk amatieros mazliet uzspēlēju.” Viņš uzskata, ka tas bijis pareizs lēmums. Vienīgais, ko nožēlo – ka pāris gadus iepriekš, kad bija iespēja pārcelties uz Zviedriju, tomēr noticēja apkārtējiem un palika Latvijā, jo tika solīts veidot labu komandu. “Rudenī nebija ne komandas un pat ne nūjas. Tas gads bija izšķirošais – nevis progresēju, bet regresēju. Es jauniešiem noteikti ieteiktu braukt prom, ja vien rodas iespēja. Jo ir maza varbūtība, ka hokejā izsitīsies, bet ārzemēs dabūsi dzīves pieredzi, valodu iemācīsies.” Arī Kārļa gadu vecākajam brālim Mārtiņam sapnis par hokejista karjeru nav īstenojies, bet viņš dzīvē ātri atradis savu vietu. Ir strādājis Eiropas Parlamentā Briselē, šobrīd ir uzņēmējs Latvijā un ASV vēstnieces Nensijas Baikofas Petitas politiskais padomnieks.
