No bezpajumtnieka līdz biznesmenim. Ko dara hokejisti ārpus arēnas? 1
Latvijas hokeja izlase ir ļoti veiksmīgi uzsākusi cīņas pasaules čempionāta elites divīzijā. Šobrīd spēlētāji ir prožektoru gaismā, jauni, stipri, slaveni. Jā – daļa arī ļoti turīgi. Profesionāļa karjera nav ilga, bet tikai neliela daļa jau karjeras laikā sāk aizdomāties un arī rīkoties, lai, iesākoties jaunam dzīves posmam, būtu pavediens, pie kā aizķerties.
Galva strādā
Ar hokeju bezrūpīgai nākotnei var nopelnīt ļoti niecīga daļa spēlētāju. Visupirms Nacionālajā hokeja līgā (NHL), kur šobrīd ir tikai viens mūsējais – Zemgus Girgensons. Viņa tēvs Aldis arī jaunībā spēlējis hokeju, bet traumu dēļ karjeru faktiski beidza jau 23 gadu vecumā. Dēls 15 gadu vecumā tika aizsūtīts pāri okeānam, taču nebūt nesapņojot par nākotnes miljoniem. “Zemgus uz ASV brauca izglītības dēļ, jo sekmes bija labas, galva strādāja. Viņš plānoja studēt universitātē, bet NHL kļuva reāla tikai drafta gadā. No domas par studēšanu atteicāmies tikai tad, kad noslēdza līgumu ar Bufalo “Sabres”. Profesionālais sports ir nākamais superbonuss, bet līdz draftam nevienā brīdī tas mums nebija prioritāte,” stāsta Aldis Girgensons.
Viņš visiem jaunajiem hokejistiem, kas lūdz padomu, stingri iesaka – ja varat, brauciet uz ASV, ieinteresējiet universitāti. Hokeja ziņā nekur nepazudīsiet, jo no koledžu čempionāta (NCAA) daudzi aiziet uz NHL vai citām profesionālajām līgām, plus vēl iegūsiet izglītību. Spēlējot Kanādas junioru līgās vai Krievijas jaunatnes līgā 21 gada vecumā jaunietis nonāk ļoti grūtā situācijā, jo līdz profesionālajam hokejam tiek retais, pārējie – kuļas, kā nu māk. NCAA tādā ziņā ir unikāla, jo piedāvā iespēju iegūt gan izglītību, gan progresēt hokejā, turklāt tur veidojas personības. “Ja neatslēdzies uz citām lietām, tu paliec truls – nav asuma, vēlmes iet un darīt. Maz ir tādu fanātiķu, kas gatavi dzīvot hallē, īpaši bērnu vecumā,” uzskata Aldis Girgensons.
Viņš uzreiz pēc neatkarības atgūšanas kopā ar citu hokejistu – Aināru Hehtu – nodibinājis uzņēmumu, kas nodarbojas ar kontaktlēcu izplatīšanu. “Tajā laikā varēja darīt jebko – viss gāja. Jautājums, cik ātri kurš sadega – sapelnīja lielu naudu un tikpat ātri pazaudēja – un kurš strādāja ar nelieliem ienākumiem, bet pastāvīgi. Doma par kontaktlēcām radās tāpēc, ka Aināram tās bija nepieciešamas, bet Latvijā piedāvāja tikai “Stradiņi”. Mēs bijām pirmie privātie, kas piedāvāja kontaktlēcas un uz tās klientu bāzes arī šobrīd turamies, lai gan jūt, ka cilvēki aizbraukuši un ka konkurence palielinājusies. Izmaiņas ir, bet esam diezgan stabili.” Vēl Girgensons seniors darbojas fasāžu restaurēšanas biznesā.
Savdabīga bijusi hokeja policista jeb kaušļa Raita Ivanāna karjera. Līdz 26 gadu vecumam viņš Ziemeļamerikas zemākajās līgās spēlēja gandrīz par vēdera tiesu un vasarās, lai savilktu galus, bija spiests piestrādāt gadījuma darbos. Taču pamazām izsitās līdz NHL, kur nospēlēja četras pilnvērtīgas sezonas. Šo to no tā laika esot izdevies iekrāt, daļu ar visiem lielās līgas spēlētājiem piekomandētu finansistu palīdzību izdevies ieguldīt ilgtermiņa fondos, tāpēc par dzīvi nesūdzas. Raitis kopā ar ģimeni – sievu Dārsiju, bērniem Āri (5) un Emiju (7) – mitinās ASV un trenē bērnus, arī savu puiku, kurš nūju paņēmis rokās ar lielu entuziasmu. Tas tikai vairo tēva vēlmi būt uz ledus. “Karjeras laikā vispār nedomāju, ko darīšu pēc tam. Bija šādi tādi biznesiņa plāni, taču lielā bildē – nezināju, kā būs. Paļāvos uz to, ka laiks rādīs, lai gan tagad saprotu, ka vajadzēja domāt jau agrāk. Pirmais gads pēc karjeras bija ļoti grūts, saistībā ar hokeju neko negribēju darīt. Tad draugi paprasīja patrenēt bērnu komandu, un tā sajūta, kad atrodies uz soliņa, mani kā putekļsūcējs ievilka atpakaļ. Sapratu, ka gribu palikt hokejā,” stāsta Raitis Ivanāns.
