Foto Fotolia

Kā nākamo biju paredzējis apmeklēt Bangladešas UNESCO pasaules mantojumu sarakstā iekļauto Somapura Mahavira jeb Lielo klosteri, tāpēc devos uz tam tuvumā esošo Bogras pilsētu. Kad jau biju atradis viesnīcu, kur apmesties, uz ielas mani uzrunāja kāds vietējais, vārdā Muhameds. Sākām runāties, līdz beidzot viņš mani uzaicināja uz mājām pie saviem draugiem. Tie pat noorganizēja man rīsu šņabja (apmēram 30 grādi) degustēšanu. Alkohols Bangladešā nav pieejams un dažās vietās pat aizliegts ar likumu, vienīgi dārgajās tūristu viesnīcās to var dabūt. Kā izrādījās, viens no viņa draugiem rīt ar motociklu biju nodomājis doties uz nelielu ciemu, kas atrodas apmēram desmit kilometrus no Lielā klostera, un solījās mani līdz turienei aizvest. Nākamajā rītā devāmies ceļā. Sēžot motocikla aizmugurē, bija jauki vērot lauku ainavas un dažādu stādījumu platības. Apsēts un apstādīts šeit ir pats mazākais zemes pleķītis.

Budisms ir trešā lielākā reliģija Bangladešā pēc musulmaņiem un hinduistiem, un Somapura Mahavira ir budistu klosteris. To uzskata par otru lielāko uz dienvidiem no Himalajiem, un tā pirmsākumi meklējami jau septītajā gadsimtā. Šeit iespējams apskatīt muzeju un to, kas no klostera palicis pāri. Klosterim bijusi budistu klosteriem netradicionāla arhitektūra, un tas aizņēmis kvadrātformas laukumu. Tā teritorijā atradušās vairākas stūpas, skulptūras, tempļi, bet pašā centrā bijusi no ķieģeļiem celta galvenā budistu stūpa. No stūpas saglabājusies tās pamatne ar māla skulptūrām uz tās sienām, bet no 177 mūku cellēm daļai – tikai ķieģeļu sienu pamati. Visu apskatījis, posos atpakaļceļam, taču nekas neliecināja, ka šeit kursētu kāds sabiedriskais transports. Tad gāju vien kājām. Ceļš veda cauri arī maziem lauku ciematiņiem vien ar dažām mājām. Laukos tikai retais prot angļu valodu, un uz mani vērstu smaidu un ziņkārīgu skatienu netrūka. Par spīti valodas barjerai daži vietēji aicināja pie sevis un bija kāri uz fotografēšanos. Kādā ciematiņā ievēroju artēzisko urbumu un apstājos padzerties, kā arī uzpildīt ūdens pudeli. Pa to laiku man apkārt jau bija sanācis krietns skatītāju pulciņš un bez kautrēšanās ar lielu ziņkāri apskatīja mani, un vaicājoši smaidīja – kas tu tāds?

Tējas tūre

Netālu no Šrimangalas pilsētas atrodas Bangladešas tējas reģions ar samērā lielām tējas krūmu plantācijām. Ieradies tur, vispirms atkal devos vietējā “Muhameda” meklējumos. Drīz vien biju atradis kādu puisi, kurš par nelielu atlīdzību bija ar mieru man visu parādīt. Viņš nolēma tūrismā un gida zinībās paskolot arī savu jaunāko brāli – tā trijatā sākām nozīmīgāko objektu apgūšanu. Pēc tējas lauku apskates man piedāvāja kādā tējnīcā nobaudīt tā saukto divu, trīs, četru vai piecu krāsu–slāņu tēju. Ideja ir tāda, ka tēja tiek pasniegta glāzē, tā, ka redzams katras krāsas slānis. Izvēlējos, protams, pašu “sarežģītāko” piecu krāsu tēju par 1 USD. Gribēju redzēt arī pašu tējas sagatavošanas procesu, bet tas esot noslēpums. Bangladeša piegādā tēju arī slavenajai “Lipton” kompānijai. Bet tādas pašas kvalitātes tējas 1 kg iepakojumu tur uz vietas varēja iegādāties par apmēram 6 USD. Vēl apskatījām arī rikšu darbnīcu. Varētu teikt, ka rikšu izgatavošana vai, precīzāk, to izkrāsošana un apgleznošana Bangladešā ir savdabīgs mākslas veids, kur viens cenšas otru pārspēt gan krāsu, gan attēlojamo rakstu un tematikas ziņā. Vienas rikšas cena ir ap 200 – 300 USD, kas parastam Bangladešas iedzīvotājam ir ievērojama summa. Tikai rets rikšas vadītājs var atļauties nopirkt sev personīgo rikšu, tāpēc parasti tās tiek izīrētas. Kādās mājas ieraudzīju, ka vietējie ļoti akurāti sagatavo beteļpalmas lapas zelēšanai, kas Āzijā ir tik ļoti izplatīta un slavena ar sarkanajiem zobiem, kas nokrāsojas zelēšanas laikā. Izrādījās, ka beteļpalmas augļi no šejienes tiek eksportēta uz Angliju.

Vakarā, izstaigājot vietējo tirgu, pēkšņi galvā ieskanējās Džordža Harisona noslēguma dziesmas piedziedājums no viņa “Concert for Bangladesh” – “Bangladesh, Bangladesh, Bangladesh…”, tā laikam bija zīme, ka arī mans Bangladešas ceļojums tuvojas beigām.