Demontāžas scenārijs ir apmēram šāds – paisuma laikā kuģis “uz pilnu klapi” tiek dzīts krastā, kamēr tas uzsēžas piekrastes smiltīs. Tālāk tiek demontēts viss iespējamais, lai kuģi sagatavotu sagriešanai metāllūžņos. Tad ar autogēniem to sagriež lielos metāla gabalos, ko savukārt ar rokām, izmantojot vinčas, virves un troses, bēguma laikā izvelk krastmalā. Krastā notiek papildu apstrāde, šķirošana un sagriešana vajadzīgā izmēra gabalos, bet beigās visu ar rokām ieceļ automašīnu kravas kastēs. Daži “abaliņi” ir vairākus simtus kilogramu smagi, tad tiem klāt ķeras pat trīsdesmit vīru. Nekādas modernas ierīces un darbarīki šeit netiek izmantoti. Strādājošo aprīkojums – autogēni metināšanas aparāti, veseri, virves, troses. Darba aizsardzības arī nekādas – strādnieki bieži vien darbojas kailām rokām, dažiem kājās tikai pludmales čības. Vienīgais, ko redzēju, bija metināšanas maska, lai pasargātu acis. Darba samaksa pavisam niecīga – no 1,5 līdz 2,5 USD dienā, bet darba laiks no 7 rītā līdz 23 vakarā ar vienu stundu un diviem pusstundu gariem pārtraukumiem. Pēc statistikas, viena kuģa sagriešanai atkarībā no tā lieluma un konfigurācijas vajadzīgi vidēji pieci mēneši. Iegūtā metāla cena atkarībā no tā veida, piemēram, dzelzs, alumīnijs, varš u. c., svārstās no 200 līdz 2000 USD par tonnu. Tagad arī viss pārējais vērtīgais no kuģiem, piemēram, azbests, tiek savākts tālākai realizēšanai. 0
Pēdējos gados lielus protestus un aktivitātes strādājošo aizsardzībai un pret vides piesārņošanu veic dažādas organizācijas, piemēram, “Green Peace”, tāpēc ārzemnieku iekļūšana šeit pavisam nav vēlama. Apkārt laukumiem sabūvētas augstas betona sētas. Arī populārajā ceļvedī “Lonely planet” minēts, ka diez vai jums izdosies iekļūt šajā vietā. Internetā biju lasījis, ka kādam tas tomēr esot izdevies, tad kāpēc nepamēģināt arī man. Pie viesnīcas sarunājis kādu motorikšu, devos ceļā. Pēc nelielas maldīšanās tiku izlaists kādā apdzīvotā vietā un man norādīja virzienu, kurā doties uz demontāžas laukumiem. Pēc dažām minūtēm jau biju nonācis pie augstas betona sētas, pavēru pirmās durvis un sastapos ar smaidošu sargu formastērpā. Lai arī smaidīgs, bet iekšā viņš mani tomēr negribēja laist. Īsti neatceros, ko toreiz viņam visu sarunāju, bet rezultāts bija man labvēlīgs – pēc pāris minūtēm viņš jau piekāpās un ielaida mani, piekodinot, ka tikai uz īsu laiku.
Atrodoties šajā laukumā, pārņēma mazliet dīvaina un sirreāla sajūta. Piekrastē bija vairāki kuģi – vēl neskarti, pussagriezti un daļēji demontēti, visa krastmala piekrauta un piemētāta ar dažādām detaļām, dzelzs gabaliem, kabeļiem, mucām. Laba vieta, kur redzēt un izpētīt kuģi tā šķērsgriezumā. Krastā bija izcelti arī iespaidīga izmēra kuģu motori. Izvilcis savu kameru, sāku fotografēt. Strādnieki, ieraudzījuši mani, bija mazliet pārsteigti un skatījās uz mani, tā aizkavējot kārtējās metāla plates iekraušanu. To, ka kaut kas nav kārtībā, bija pamanījis kāds vietējais priekšnieks, kurš parādījās no netālās būdiņas. Jau sabijos, ka man liks izdzēst visas bildes, taču priekšnieks uzdeva tikai vienu jautājumu: “Are you journalist?” (Vai esat žurnālists? – Tulk. no angļu val.) Nodomāju, ja teikšu nē, tad varētu sanākt kādas nepatikšanas, tāpēc neviļus atbildēju: “Yes, from Sweden.” (Jā, no Zviedrijas. – Tulk. no angļu val.). Tad man pieklājīgi parādīja virzienu uz izejas vārtiem…
