No ārstu „norakstīta” zīdaiņa par dzīvespriecīgu sievieti. Diānas Peiragas dzīves līkloči 0
Vecākiem tiek piedāvāts paņemt citu bērniņu
Diāna Peiraga, kurai šobrīd ir 37 gadi, vecākiem bija gaidīts bērniņš. „Tajā laikā jau nekādas grūtnieču ultrasonogrāfijas nebija, līdz ar to neviens dakteris nevarēja nojaust, ka es attīstos nepareizi,” savu stāstījumu, kas, protams, balstīts uz mammas atmiņām, sāk Diāna.
Mammas vēderiņā es gulēju nepareizi, līdz ar to man pēdiņas bija izvērstas uz pretējo pusi. Tā arī būtu bijusi vienīgā veselības problēma, jo visas pārējās manas diagnozes ir saistītas ar traumām dzemdību brīdī. Dzimstot es no māmiņas nācu laukā ar dupsīti. Kad ārsti rāva mani laukā, man tika iespiesta galviņa un daudz kas cits. Ārsti savu vainu, protams, neatzina.
Kad piedzimu, mammai mani negribēja dot. Biju tik slima, ka ārsti pat piedāvāja vecākiem paņemt citu – veselu – bērniņu, nevis tādu kā es. Viņi neko vairāk neprognozēja, kā vien to, ka būšu guloša un kopjama.
Reāli es biju „hibrīds” – ar slimām kājiņām, lauztu gūžu, ūdensgalvu – vienkārši kroplītis. Turklāt man bija arī bērnu cerebrālā trieka, centrālās nervu sistēmas traucējumi – kopumā vai ducis diagnožu.
Mammu, kas, protams, gribēja ņemt mani tādu, kāda esmu, izrakstīja no slimnīcas, bet es paliku uz vietas – mammai mani neiedeva. Tad tētis uz rūtiņu burtnīcas lapiņas uzrakstīja iesniegumu, ka atdod mani uz ilgstošu ārstēšanu – neko sīkāk ārsti maniem vecākiem nepaskaidroja. Tukuma slimnīcā es atrados trīs mēnešus, pēc tam mani pārveda uz bērnu namu Liepājā.”
Uzņēmīgās vecmāmiņas
Pagāja vairāki mēneši un par mazmeitu sāka interesēties vecmāmiņa, kas no Baltkrievijas bija atbraukusi ciemos uz Latviju. Uzzinājusi, kur mazais atrodas, kopā ar Diānas mammu Nataļju aizbrauca uz Liepāju. „Tā bija svētdiena,” stāstījumu turpina Diāna. „To, ka tas ir bērnu nams, viņas nezināja, domāja, ka slimnīca, līdz ar to, viņuprāt, tajā bērnus var apciemot arī brīvdienās. Iepriekš mammai bija noteikts, ka viņa drīkst turp braukt tikai darbdienās līdz pulksten pieciem vakarā, un viņa tā arī tika darījusi, turklāt viņai mani vienmēr parādīja tikai pa gabalu.
Abas Liepājā bijušas jau pulksten 6 no rīta, gaidījušas, kad varēs mani apraudzīt. Tikušas iekšā, bet tur kaut kāda sanitārīte taujājusi, ko viņas gaida. Teica, ka gribot redzēt bērniņu, lai tad nu iznāk dakteris. Sanitāre bijusi neizpratnē – kādu dakteri jūs meklējat bērnu namā!
Mamma ar vecomāti devās uz Veselības aizsardzības ministriju un vienkārši pateica, ka vēlas izdabūt mani no bērnu nama. Tika arī pie tēva parakstītās rūtiņu lapas, kas vairs nebija vajadzīga.
Mani aizveda uz Baltkrieviju. Tajā ciematā, kur dzimusi mamma, dzīvoja mana vecvecmāmiņa baba Ļina. Viņa mani apskatījās, novērtēja manu uzblīdušo galvu, kas bija diezgan šaušalīgos izmēros. Tad viņa to vienkārši nosaitēja, kaut ko apvārdoja, avotiņi atvērās un nevajadzīgais ūdens iztecēja. Tagad man ir skaisti mati, normāla izmēra galva – nekādas sekas no ūdensgalvas nav palikušas.
Regulāri mērotais ceļš pie Baltkrievijas ārstiem
Kaut arī dzīvojām Latvijā, turpmāk mūsu ceļš regulāri veda uz Baltkrieviju, kur mani ārstēja. Pēc mammas stāstītā, desmit mēnešu vecumā man bijusi pirmā pēdu operācija – abas operēja vienlaicīgi. Pārlika pēdiņas, lai kājas ir normāli uz priekšu. Un ielika gūžiņu vietā.
Nepārtraukti braukājām uz Baltkrieviju. Divas nedēļas Latvijā, divas Baltkrievijā. Tolaik aizlidojām līdz Minskai, tad pārsēdāmies, tālāk braucām ar taksi. Tā mani vizināja līdz pat kādiem divarpus gadiem. Tā sakot, Baltkrievijā salika mani kopā kā tādu lellīti. Ar defektiem, kādi man bija piedzimstot, Latvijā laikam mani nesakārtotu, kā tomēr prata izdarīt Baltkrievijā. Ārsti taču te mammai bija teikuši, ka viņas bērniņš ir kroplītis, ka es neesmu ārstējama, ka neko nevar izlabot.
Kad divarpus gados man noņēma ģipšus, es sāku staigāt. Pēc tam gan pusaudžu vecumā vēlreiz tika taisīta operācija, jo pēdas atkal bija sākušas šķiebties, bet nu viss ir labi. Vienīgais – man nav muskuļu uz kājām zem ceļiem. Vietā, kur cilvēkiem parasti ir tā saucamie ikri, man muskulīšu nav. Man tika veikta plastiskā operācija, lai ikri izskatītos kā sieviešu.
Es gāju parastā dārziņā, parastā skolā, nevis kādā specskolā. Turklāt ar mūzikas novirzienu. Mamma pati to visu izcīnīja, jo tajā laikā tas bija šoks – slims bērniņš starp veseliem! Lai attīstītos rokas, to kustību receptori, mamma lūdza spēlēt klavieres. Cik es saprotu, mana rociņa, precīzāk sakot, tās atslēgas kauls, tika salauzta bērnu namā, kad izkritu no gultiņas. Līdz ar to man tā roka bija vājāka.
Ārsti netic savām acīm
Es jau minēju, ka 15 gadu vecumā man bērnu slimnīcā Vienības gatvē veica operāciju, jo pēdiņas bija atkal sašķiebušās – tās nedaudz griezās atpakaļ. Kad ārsti mani ieraudzīja, viņi neticēja, ka esmu tas pats kroplais mazulis, kurš kā zīdainis gulēja pie viņiem slimnīcā.
Lai operētu, bija jābūt konsīlijam. Un tajā piedalījās viens dakteris, kurš savulaik rakstīja par mani un aizstāvēja savu bakalaura darbu. Viņš apgalvoja, ka es nu neesmu tā meitene, kas bija piedzimusi. Mana mamma vēlāk esot dzemdējusi citu ar līdzīgām vainām, bet daudz vieglākā formā.
Pat ar augstāko izglītību
Esmu pabeigusi vidusskolu un arīdzan Liepājas Pedagoģijas akadēmiju. Pēc diploma esmu sākumskolas skolotāja ar tiesībām mācīt krievu valodu kā svešvalodu.
Piecus gadus nostrādāju valsts sociālās aprūpes centra „Zemgale” filiālē „Ķīši”, pēcāk divus gadus par skolotāju sākumskolā – mācīju visus priekšmetus, izņemot mūziku un sportu. Un vēl trīs gadus par krievu valodas kā svešvalodas skolotāju. Taču tad man sākās problēmas ar dzirdi – vairs nevarēju saklausīt, ko saka bērni, un darbs bija jāpamet.
Bez dzirdes implanta nekādi
Dzirdes problēmas saistītas ar to, ka zīdaiņa vecumā, atrodoties Liepājas bērnu namā, man netika izārstēts vidusauss dobuma iekaisums abās ausīs. Dzirdes pasliktināšanās konstatēju 22 gadu vecumā. Pakāpeniski ar gadiem tā zuda arvien vairāk. Sākumā lietoju dzirdes aparātu, bet ar laiku arī ar to vairs praktiski neko nedzirdēju. Nedaudz iemācījos saprast vēstīto no citu cilvēku lūpām.
Šobrīd man vienā ausī ir kohleārais dzirdes implants – es tiku tajā laimīgajā pirmajā pieciniekā, kuriem 2013. gadā to apmaksāja valsts. Es būtu gatava – ja valsts varētu un ja tiešām būtu tāda iespēja, – labprāt ietu arī uz otru operāciju. Jo reāli dzirdu tikai ar vienu ausi – to, kurā ir implants. Ja es noņemu nost implanta ārējo daļu, tad ir pilnīgs klusums.
Kā ar pārējo veselību? Diezgan labi – katrā ziņā es staigāju. 2015. gada septembrī man veica kreisās kājas gūžas endoprotezēšanas operāciju, šogad gaidu tādu pašu operāciju otrajai kājai.
Organizē invalīdu sporta festivālus
Ko šobrīd lielākoties daru? No 2012. gada es nekur nestrādāju. Sabiedriskā kārtā esmu Tukuma invalīdu sporta kluba valdes priekšsēdētāja vietniece. Kopā ar mammu, kā arī ar citiem aktīvistiem ik gadu augustā rīkojam vieglatlētikas festivālu „Mēs riteņkrēslos – Tukumā”.
Mūsu sporta klubam gandrīz vai ceturtdaļgadsimts. To dibināja mana mamma kopā ar vienu sievieti, kurai bija slims dēliņš. Viņš bija jaunāks par mani, bet nu jau aizsaulē. Viņas abas apvienojās, staigāja vienkārši pa dzīvokļiem, aicināja iesaistīties. Otra sieviete bija metodiste sporta skolā, un viņai bija dati, kur dzīvo invalīdi. Abas klauvēja pie durvīm, vaicāja, vai invalīdi negrib apvienoties, lai kopīgi risinātu savas problēmas – lai būtu kopā, lai caur sportu varētu uzlabot vai vismaz saglabāt esošo veselību. Sākumā apvienojās septiņas māmiņas ar bērniņiem, kuriem bija dažnedažādas saslimšanas. Kad izveidojās Tukuma invalīdu sporta klubs, tajā bija 24 biedri, bet šobrīd mums jau tādi ir 130.
Klubs piedāvā dažādus sporta veidus, piemēram, boccia – tā ir specifiska sporta spēle, kas ir ļoti populāra Itālijā un kura ir interesanta ikvienam. To bieži spēlē cilvēki ar ļoti ierobežotām kustību iespējām, kuriem neviens cits sporta veids nav pieejams. Boccia ir iekļauta arī paraolimpisko spēļu programmā. Mēs tāpat kā visi veselie cilvēki spēlējam novusu, galda tenisu, badmintonu, nule kā mums beidzās sporta deju projekts. Tad mums vēl ir zolīte, šahs, dambrete, šautriņu mešana – tas, ko spēlē veseli cilvēki. Un ievērojam tos pašus noteikumus, kādi ir veseliem cilvēkiem. Tāpat rīkojam atpūtas vakarus.
Esam saistīti ar Latvijas bērnu un jauniešu invalīdu sporta federāciju un ar Latvijas invalīdu sporta federāciju, kas ir pieaugušajiem cilvēkiem. Klubā nav vecuma ierobežojuma. Tajā apvienojušies cilvēki ar dažādām saslimšanām, piemēram, redzes, dzirdes problēmām, kustību traucējumiem u.c. Mēs nedalām cilvēkus – visi ir kopā, viens otru atbalsta, viens otru saprot.
Es braukāju pa dažādiem semināriem, esmu tā, kas informē invalīdus par viņu tiesībām.
Ar datora starpniecību iepazinos ar savu kungu, ar kuru kopā dzīvoju jau 17 gadus. Viņam nāca līdzi trīsarpus gadus vecs dēliņš – šobrīd viņam jau 20. Man nebija skaidrības, vai es varēšu laist pasaulē pati savu bērniņu (Diānas priekšlaikus dzimušais dēliņš nomira – I.N.), kādēļ lai es nedarītu kādu labu darbu un neuzaudzinātu svešu bērniņu! Es esmu viņam kā mamma un tagad jau pat vecmāmiņa.”
