Padoms zemniekam. Grūsnības norise govīm 0
Turpinājums. Sākumu lasiet Agro Topa jūlija numurā
Vairāķ lasiet šeit
Jaunas dzīvības attīstība ir brīnumaini strauja. Atskatoties uz norisēm pirmā grūsnības mēneša laikā, atcerēsimies, ka no mikroskopiskas vienības – apaugļotas olšūnas – šūnām strauji daloties un sagrupējoties ārējā un iekšējā kārtā, izveidojās attiecīgi aptuveni 40 centimetru garas augļa segas un aptuveni vienu centimetru garš embrijs.
Ievērojami garās augļa segas piepildīja grūsno dzemdes ragu un ietiecās arī negrūsnajā, bet starp tām un dzemdes sienu vēl nebija izveidojusies asins apgāde. Tādējādi augļa barošanās notika, barības vielām no dzemdes izsūcoties caur augļa segām. Nedz šis vielu transporta veids, nedz kontakts ar dzemdi pilnvērtīgai jaunās dzīvības attīstībai nebūtu pietiekams, tādēļ otrā grūsnības mēneša laikā notiekošās izmaiņas grūsnības turpināšanā ir ārkārtīgi būtiskas.
Placentas kontakta veidošanās ar dzemdi
Pirmajā grūsnības mēnesī agrīni izveidojušās augļa segas bija gludas, caurspīdīgas, bet otrajā grūsnības mēnesī tajās veidojas asinsvadu tīklojums, kas noslēdzas 40–60 grūsnības dienās. Šajā laikā veidojas arī daudz ciešāks placentas kontakts ar dzemdi. Govs dzemdes sienā ir speciālas struktūras, kurām placenta piestiprinās. Tie ir spilventiņa veida izciļņi – karunkuli, kas atrodas katrā dzemdes ragā, izkārtoti četrās rindās, katrā rindā pa 10–15 karunkuliem. Negrūsnā dzemdē un grūsnības pirmajā mēnesī karunkuli ir nelieli – ap centimetru diametrā, un grūsnības laikā to diametrs vairākkārt palielināsies. Karunkulu virsmā ir krokas, kurās ietiecas placentas bārkstiņas. Vietās, kur augļa segas pieskaras karunkuliem, augļa segu ārējā (uz dzemdes sienu vērstajā) kārtā veidojas saliņas (kotiledoni) ar pirkstveida izaugumiem jeb bārkstiņām, kas satur asins kapilāru saišķīšus. Šīs bārkstiņas ietiecas karunkulu krokās, kas arī ir apņemtas ar asinsvadu tīklojumu. Tiem savstarpēji sasaistoties, izveidojas struktūras, kas tiek sauktas par placentomiem (2. att.).
Placentomi tātad sastāv no placentas bārkstiņu saliņām jeb kotiledoniem un dzemdes spilventiņiem jeb karunkuliem. Kad šī placentas un dzemdes saikne izveidojusies, auglis, kas ar placentu ir saistīts caur nabas saiti, barības vielas un skābekli sāk saņemt no mātes asinsrites. Šis barības vielu piegādes veids ir daudz efektīvāks, un augļa augšana sāk norisināties daudz straujāk.
Placentas un dzemdes kontakta veidošanās laikā svarīgi, cik daudz un kādas kvalitātes ir karunkuli. Tie var būt nepietiekamā skaitā (attīstības anomālija vai mehāniski atdalīti, piemēram, dzemdes izkrituma laikā pēc iepriekšējām dzemdībām) vai ar bojātu virsmu (dzemdes iekaisuma dēļ). Tad placentas–dzemdes kontakts nav pietiekams, tādējādi augošā embrija apgāde ar barības vielām ir samazināta vai pat attīstās tādas placentas anomālijas, kas vēlāk var būt aborta iemesls.
Placentas loma
Placenta, kad tai izveidojies kontakts ar dzemdi, ir orgāns ar daudzpusīgām funkcijām – tā auglim aizstāj gan elpošanas, gan gremošanas orgānus. Placenta no mātes organisma asinsrites caur placentomu kapilāriem uzņem barības vielas un veic to atlasi. Nevajadzīgās, kaitīgās vielas tiek aizturētas, savukārt vajadzīgās pārveidotas auglim izmantojamā formā un caur nabas saites asinsvadiem tam piegādātas. Placenta nodrošina arī to, ka papildus nepieciešamo vielu piegādei notiek arī nevajadzīgo vielu un auglim nederīgo vielmaiņas produktu aiztransportēšana.
Svarīgi, ka placenta efektīvi darbojas tikai tad, ja tā ir vesela. Placentas bojājumu gadījumos tās barjeras funkcija ir traucēta – augļa asinsritē var iekļūt nevēlami savienojumi (toksīni), antivielas, antigēni un slimību ierosinātāji (baktērijas, vīrusi, parazīti). Placentas bojājumu cēloņi visbiežāk ir dažādas infekcijas vai parazitāras slimības, kas katrā grūsnības posmā var būt citas. Šajā agrīnajā grūsnības laikā tās var būt, piemēram, Q drudzis, govju virusālā diareja, infekciozais govju rinotraheīts, Šmalenbergas vīruss, trihomonoze. Turklāt šie ierosinātāji var ne tikai radīt barjeras funkciju graujošus placentas bojājumus, bet arī izraisīt abortus. Svarīgi arī ievērot, ka grūsnības laikā veicami ne visi infekcijas slimību profilakses pasākumi vai ārstēšana, jo lietojamie medikamenti (tostarp vakcīnas) grūsnībai var kaitēt.
Augļa attīstība otrajā grūsnības mēnesī
Otrā grūsnības mēneša laikā no iegarena kāpuriņa formas embrija viena centimetra garumā, kam bija vien iekšējo orgānu aizmetņi, pateicoties daudz efektīvākai barības vielu un gāzu apmaiņai, ko nodrošina placentas ciešais kontakts ar dzemdi, izveidojas jau teliņam līdzīgs auglis ar noslēgtiem vēdera un krūšu dobumiem, lielu vēderu, pāra nadziņiem (3. att.). Otrā grūsnības mēneša beigās auglis ir peles lielumā, tā garums, ko mēra no pakauša kaula līdz astes saknei, ir seši septiņi centimetri. Pakāpeniski palielinās arī augļūdeņu tilpums, tas attiecībā pret augļa ķermenīti ir pietiekams, lai auglis brīvi spētu kustēties. Agrīnas kustības konstatē jau ap 40. grūsnības dienu. Kustību biežums strauji pieaug, jo tas sakrīt ar augļūdeņu tilpuma palielināšanos. Augļūdeņu tilpums palielinās visu grūsnības laiku, taču atsevišķos periodos tā palielināšanās ir ievērojami straujāka. Viens no šiem periodiem ir starp 40. un 65. grūsnības dienu. Otrā grūsnības mēneša beigās augļūdeņu kopīgais tilpums jau veido ap 650 mL.
Grūsnais dzemdes rags ir aptuveni 6,5 cm diametrā jeb aptuveni divas reizes platāks par negrūsno, dzemde no bļodas dobuma pakāpeniski virzās uz vēdera dobuma pusi. Auglis dzemdes sienas iestiepuma dēļ dzemdes ragā novietojies gareniski, tādējādi piemērojoties dzemdes formai un aizņemot pēc iespējas mazāku telpu. Auglis var rotēt pa garenisko asi, veicot ne vairāk kā trīs ceturtdaļas pilna apgrieziena. Augļa rotāciju šķērsām ierobežo gan augļa segu un dzemdes raga platums, gan nabas saites garums. Tiesa, vairākkārtēja rotācija šķērsām ar sekojošu nabas saites sagriešanos ir iespējama, tā gan novērota tikai bojāgājušiem, mumificētiem augļiem.
Augļa augšanas tempu neietekmē govs šķirne, tas ir ļoti līdzīgs līdz pat pēdējam grūsnības trimestrim (6–7 mēnešiem). Atšķirības augļa izmēros starp šķirnēm vērojamas tikai pāris pēdējos grūsnības mēnešos. To ir svarīgi atcerēties, izmeklējot abortus gadījumos, kad novietnē atrasts tikai abortēts auglis un pēc citām ārējām pazīmēm nav zināms, kuram dzīvniekam tas noticis. Abortētā augļa izmērs var būt rādītājs, lai noteiktu aptuveno apsēklošanas laiku un tādējādi konstatētu aizdomīgos dzīvniekus. Savukārt, lai augli pasargātu no nevēlamas sagriešanās, kas var beigties ar tā bojāeju, jāizvērtē stresa līmenis novietnē, dzīvnieku temperaments, pārvietošanās un lēcienu iespējas, jānodrošina dzīvniekiem mierīgi apstākļi un apiešanās.
Grūsnības diagnostikas nozīme
Dzīvniekiem grūsnības laikā olnīcu cikliskā aktivitāte turpinās, kas ietver arī folikulu augšanu. To nobriešana un ovulācija visbiežāk nenotiek asinīs cirkulējošā nozīmīgākā grūsnības saglabātāja – hormona progesterona – dēļ, ko šajā laikā ražo olnīcā esošais dzeltenais ķermenis. Tomēr, neraugoties uz augsto hormona progesterona līmeni, atsevišķos gadījumos folikuls var nobriest, dzīvnieks izrāda meklēšanās pazīmes un notiek ovulācija. Neveicot grūsnības diagnostiku un kļūdaini pieņemot, ka dzīvnieks ir negrūsns, jau grūsnais dzīvnieks var tikt apsēklots vēlreiz. Ar to saistās vairāki riski – veicot apsēklošanu, ar instrumentu var tikt pārdurtas esošās augļa segas un tikt izraisīts aborts vai dzīvniekam var iestāties tā sauktā virsgrūsnība. Tā var netraucēti turpināties, vienā reizē piedzimstot abiem – labi attīstītam un neattīstītam auglim. Retāk aprakstīts, ka otrs auglis paliek dzemdē un piedzimst otrās dzemdībās pēc laika, kāds ir starp abām apsēklošanas reizēm.
Grūsnu dzīvnieku meklēšanās visbiežāk tiek aprakstīta tieši laikā no otrā līdz piektajam grūsnības mēnesim. Tādēļ pirms atkārtotas apsēklošanas veikšanas, balstoties uz vizuāli novērotām meklēšanās pazīmēm, noteikti vispirms jāveic grūsnības diagnostika.
Rezumējums par otro grūsnības mēnesi
Tātad nozīmīgākie otrā grūsnības mēneša faktori ir:
– placentas kontakts ar dzemdi un placentas funkcionālā spēja;
– grūsno dzīvnieku pasargāšana no infekcijas un parazitārām slimībām;
– grūsno dzīvnieku pasargāšana no stresa, bīstamas pārvietošanās iespējām;
– piemērota veterinārmedicīniskā izmeklēšana un aprūpe;
– pietiekams dzimumhormonu līmenis.
Svarīgi apzināties katra faktora nozīmi, lai grūsnība sekmīgi turpinātos.
Turpinājums Agro Topa septembra numurā.
