Telpas burvi mūžībā pavadot. No Andra Freiberga atvadoties 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušonedēļ, 18. oktobrī, mūžībā aizgāja Andris Freibergs. Scenogrāfs, Latvijas Mākslas akadēmijas ilggadējs mācībspēks un Scenogrāfijas nodaļas dibinātājs.
Gandrīz 60 darba gadu laikā izcilais mākslinieks veidojis scenogrāfiju vairāk nekā 230 iestudējumiem uz Latvijas un pasaules teātru skatuvēm – Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Armēnijā, Polijā, Vācijā, Venecuēlā, Itālijā un citviet. No 1992. līdz 2019. gadam bijis Latvijas Nacionālās operas galvenais scenogrāfs, vēlāk goda scenogrāfs un konsultants.
Par saviem darbiem saņēmis daudzus apbalvojumus, no kuriem Latvijā nozīmīgākie ir Triju Zvaigžņu ordenis 2003. un Lielā mūzikas balva par G. F. Hendeļa operas “Alčīna” iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā 1998. gadā, 2014. gada “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu, 2015. gada Izcilības balva kultūrā, kā arī kopumā septiņas “Spēlmaņu nakts” balvas par labāko scenogrāfiju un viena par labākajiem kostīmiem. 1995. gadā māksliniekam piešķirta Prāgas Scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennāles sudraba medaļa par scenogrāfiju Igaunijas Nacionālās operas baletam “Credo”, 2003. gadā – Igaunijas labākā scenogrāfa tituls, divas zelta medaļas par studentu ekspozīcijām Prāgas kvadriennālē (2007, 2011) un Itālijas augstākā teātra balva “Il Premio Ubu” (2010). 2015. gadā Andris Freibergs kā pats pirmais saņēma Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāles jaundibināto mentora jeb scenogrāfijas skolotāja balvu.
1994. gadā viņš Latvijas Mākslas akadēmijā izveidoja atsevišķu Scenogrāfijas katedru un paralēli darbam teju visos Latvijas nozīmīgākajos teātros, kopumā vairāk nekā pusgadsimtu bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras mācībspēks, tad – nodaļas vadītājs un LMA profesors, tādējādi iedvesmojot un ietekmējot vairākas nākamo scenogrāfu paaudzes. Freiberga studenti bijuši gandrīz visi mūsdienu Latvijas vadošie un interesantākie scenogrāfi.
Lielam garam aizejot mūzībā, uz brīdi itin kā paiet malā viņa paša teiktais, skaļāk izskan palicēju paustais. Andris Freibergs mācēja gan uzburt telpu, gan arī par to pastāstīt. Gadu gaitā scenogrāfs tika intervēts daudz, un, godinot meistaru, “Kultūrzīmes” atskatās uz dažām būtiskām domām, kuras pēdējā gadu desmitā scenogrāfs paudis sarunās ar “Latvijas Avīzi”.
***
“Reizēm domāju: kas paliek no scenogrāfa darba mūža? Maketi, bildes, rekvizīti tikai daļēji stāsta par izrādēm un pienesumu tajās, kur būtiskākais ir dzīvais process, komunikācija ar aktieriem, režisoru, skatītājiem. Aktiera sviedri, pārdzīvojumu skala… To redzēt un būt klāt ir teātra fenomens. Scenogrāfija ir tikpat ārdoša un mokoša kā aktiera profesija, būtībā tā ir tā pati pārtapšana un pielāgošanās sev. Man vienmēr ļoti būtiska bijusi pleca sajūta, jo teātris ir nežēlīgs. ”
“Man jau šķiet, ka muzikālajā teātrī scenogrāfija ir būtiskāka nekā dramatiskajā. Veras priekškars, un operā pirmā informācija nāk no bildes. Tā ir slēdzene izrādes kodam, bet, lai to pārkostu, vismaz jāizjūt, ja ne jāsaprot, mūzikas dramaturģija. Man tā ir kā asinis dzīslās vai elpas vilciens pie atvērta loga.”
“Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, cik man svarīgas tās pamatvērtības, kas ir mūsu zemē un mūsu latviešu tautā. Mēs, piemēram, Blaumani vai Raini esam ielikuši stereotipā. Lai mēģinātu pamazām no tā nobīdīties, ir jāatver logs svaigam gaisam. Man šķiet, ka jaunajiem māksliniekiem nodarām pāri, kad sakām – nu tas jau nav “blaumaniski” vai “rainiski”. Jābūt uzmanīgiem savos spriedumos, varbūt tie nevis veicina, bet velk uz leju.”
“Mākslā neko nevar izdarīt tikai ar labiem nodomiem. Jo radoši esi brīvāks, jo labāk. Teātra daba bieži neļauj vadīties no savas iedvesmas vai gribēšanas, tā diktē ritmu, prasa darba disciplīnu un spēju “savākties”, koncentrēties. Mana profesija ir gana sarežģīta, tomēr – skaista.”
