“No aizmugures mēģinu saķert stūri…” Kā ogrēnietim Ilmāram brauciens uz mājām ar “Bolt Taxi” gandrīz beidzās traģiski 0
Šī vakara piedzīvojums, kas varēja beigties ļoti bēdīgi… Dienas gaitā pavisam neplānoti izkārtojās brīvs vakars, un tā vietā, lai visu vakaru pavadītu darbā, izdomāju iepriecināt savu dēlu un aizvest viņu uz šī vakara Latvijas izlases spēli pret Spāniju,” sociālajos tīklos raksta ogrēnietis Ilmārs. Tobrīd gan viņš pat nenojauš, kādi nepatīkami piedzīvojumi būs, braucot mājās.
“Pateicoties labiem draugiem, izdevās tikt pie kārotajām biļetēm. Zvans dēlam, un pēc trim stundām jau esam arēnā, lai baudītu dēla un tēva vakaru sportiskā gaisotnē. Arēnā viss fantastiski – lieliska atmosfēra, aizraujoša basketbola spēle ar pārliecinošu Latvijas uzvaru, emocionāli mirkļi, uzzinot par Jāņa Strēlnieka pēdējo spēli Latvijas izlases kreklā, un, protams, sarunas ar dēlu. Šķita, ka vakars izdevies un nekas to nespēs sabojāt…
Spēle beigusies, un dodamies uz mājām. Jau ir ļoti vēls, un līdz mājām tālu, tāpēc zināju, ka brauksim ar taksometru. Protams, uzreiz pēc basketbola spēles Bolt takšu cenas ir kosmosā, tāpēc pastaigājoties aizgājām līdz klusajam centram, kur atkārtoti apskatīju brauciena izcenojumus un secināju, ka tie atgriezušies daudzmaz pie ierastā līmeņa. Piesaku braucienu, un Bolt aplikācija mani apsveic ar paziņojumu, ka mums ir ļoti paveicies, jo izdevies nolīgt lielisku automašīnu – Audi A6 Avant. Izlasu šo paziņojumu un pie sevis nodomāju, kas tie par dīvainiem paziņojumiem.
Trīs minūtes un jau redzu, kā tuvojas mūsu auto. Jau pa gabalu manu uzmanību piesaista tas, ka automašīnas salonā ir kaut kāds rozā neona uzraksts.
Piebrauc auto, un no tā izkāpj šoferis tumšā žaketē un pusgarās, baltās biksēs – atver mums durvis un laipni aicina ieņemt vietas.
Aizmugurē salons iekārtots tikai diviem cilvēkiem, atdalot abas pasažieru vietas ar vidējo roku balstu. Sēdvietas aprīkotas ar mīkstiem spilveniem. Pie pasažieru vadības paneļa novietots telefons ar Spotify aplikāciju, kuru vadītājs aicina izmantot, lai izvēlētos tīkamāko mūziku, kā arī ļoti svinīgi sveic mūs uz borta un pateicas par veikto taxi izvēli (kas patiesībā nav no mums atkarīga).
Papildus informē, ka mūsu komfortam ir pieejams ūdens un priekšā esošajos trauciņos ir pasažieriem paredzētas želejas konfektes. Vēl tikai novēl mums izbaudīt braucienu, un dodamies ceļā.
Jāsaka, ka šofera saziņa ar mums un viņa laipnība ir tik uzspēlēta, ka man tā rada vairāk neērtības nekā mājīguma sajūtu.
Taču uzsākot braucienu, apzinos, ka šoferis darīs savu darbu, bet mēs ar dēlu turpināsim sarunas. Pirms brauciena, protams, drošība pirmajā vietā – dēls piesprādzējas, taču man to izdarīt neizdodas, jo šķiet, ka bojāts saslēdzējs. Nu neko darīt – tik nodomāju, ka gan jau viss būs labi.
Pabraucot pāris minūtes, pēkšņi šoferis piedāvā vēl vienu ekstru – ja vēlamies, braucienu varam izbaudīt arī, malkojot alu vai vīnu, kas viņam esot pieejams!
Aizrādu šoferim, ka viens no pasažieriem ir nepilngadīgs un ka šāds piedāvājums nav īsti korekts, uz ko saņemu atvainošanos.
Tālāk viss mierīgi, un mēs ar dēlu kopā skatāmies šautriņu sacensību tiešraidi telefonā, apspriežot sacensību notikumus un gaitu. Jūtamies komfortabli, un satraukumam nav pamata.
Turpinot braucienu, kā aktīvs autobraucējs jūtu, ka šoferis sāk dīvaini raustīt automašīnu un bez vajadzības mainīt joslas… Esam starp Dārziņiem un Salaspili. Uzmetu skatu uz ceļa un šofera, šķiet, nevajadzētu būt satraukumam, taču viņš auto vairāk stūrē pa vidu abām joslām, nevis ieņēmis kādu no tām. Nu ok – turpinām skatīties tālāk šautras.
Vēl esot Salaspilī, saprotu, ka kaut kas nav īsti kārtībā – braukšanas maniere tomēr ir ļoti dīvaina.
Braucot ārā no Salaspils, kur ceļa zīme paziņo, ka beidzas pilsēta, šoferis pēkšņi būtiski samazina ātrumu – it kā tur būtu zīme, kas liecinātu par pretējo, ka iebraucam pilsētā. Tad pēkšņi attapies, tas atkal paātrinās… Saprotu, ka man ir pazudusi interese par šautriņām un sāk interesēt notikumi uz ceļa.
Braukšanas ātrumu neredzu, bet sajūtu līmenī saprotu, ka ātri nebraucam – šķiet kādi 70–80 km/h. Tas mani nomierina, bet skaidri redzu, ka mašīna “peld” pa joslām. Mēs visu laiku esam vai nu virzībā uz kreiso, vai uz labo pusi, nespējot noturēt auto taisni, un ik pa laikam bez iemesla bremzējot, samazinot ātrumu līdz 30–40 km/h. T
ad pamanu, ka pretī braucošās mašīnas izraisa šoferim vēlmi no tām burtiski izvairīties – vadot mašīnu izteikti uz labo pusi… Paskatos uz šoferi – nu, it kā neguļ.
Ik pa laikam nospiež kādu pogu panelī un pat ieslēdz virzienrādītājus, kamēr auto “peld” pa joslām. Pēc alkohola salons nesmird, bet nu labi nav.
Domāju, ko darīt? Ir gandrīz 23:00, esam starp Salaspili un Saulkalni. Ārā auksts, un ar mani ir nepilngadīgs dēls. Satiksme ļoti neliela un ātrums nav liels, tāpēc vēl ļaujos notikumiem, bet mēģinu vēlreiz piesprādzēties – diemžēl nesekmīgi. Arī dēls saprot, ka kaut kas nav labi, un kopā ar mani vēro notiekošo. Te nu tev bija – izbaudiet braucienu.
Un tad, pirms Ikšķiles, mēs burtiski jau braucam nost no ceļa un virsū barjerai… No aizmugures mēģinu saķert stūri, lai izstūrētu… Bet šoferis atgriež auto atpakaļ uz ceļa.
Jautāju: “Vai jums viss labi?”
Atbilde: “Jā!”
Es paziņoju, ka mēs pabeigsim braucienu Ikšķiles autobusa pieturā. Stāvam uz šosejas. Ogres takšus sazvanīt neizdodas, labi, ka vēl uzspējām uz pēdējo vilcienu, lai nokļūtu mājās! Nezinu, vai puisis bija kaut ko lietojis vai noguris, bet tas nav normāli! Ir jau forši šādas taxi aplikācijas, bet baidos, ka Bolt kontroles nav – brauc, kas grib, kā grib un kāds grib. Es tomēr dotu priekšroku tādam pakalpojumam kā “Baltic Taxi”, kur tomēr vadītāji tika atlasīti un kontrolēti. Paldies Bolt par braucienu bez nogādāšanas mājās un vēl par to ir samaksāts.”
