NN nakts – uzvarēja kiča kritika 9
Jau trešo gadu pēc kārtas NN nakts jeb ceremonija, kurā tiek piešķirta Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva mākslu kritikā, Jaunajā Rīgas teātrī pulcējusi kritiķus un visus, kas cenšas par tādiem kļūt, kā arī kritikas procesa piekritējus, draugus un kritizētājus.
Ar ko gan šī reize būtu atšķirīga? Diez vai ir vērts meklēt, jo katra reize ir īpaša. NN nakts, tāpat kā balva, tās piešķiršanas principi un maniere laikam ir viena no ērmīgākajām, ja ne oriģinālākajām nacionālajām balvām Latvijā. Oriģināla – ne vienmēr nozīmē veiksmīga, bet pagaidām vēl pārsteidzoša.
Negaidīts pavērsiens visiem, kas domā, ka mūsdienu mākslas kritika spēj būt apolitiska: ieejot Latvijas jubilejas gadā un tuvojoties Saeimas vēlēšanām nr. 13, veidotāji aicināja kritiski skatīties galvenokārt uz savu valdību. Kristas Burānes un Toma Treiberga dialogam Kristiāna Brektes kaili draudīgajā scenogrāfijā ar koka bluķīšiem un kailu stumbru ar ērkšķzariem bija jāmodina absurda noskaņas visā, kas notiek apkārt un par ko kopumā neliekamies ne zinis. Oligarhu sarunas – JĀVEIDO MŪZIKLS PAR OLIGARHU SARUNĀM!, Lembergs – NO VENTSPILS LĪDZ RĪGAI NOTIKS HŪTU SAMĪŠANAS AKCIJA!, vēlēšanu principu nezināšana – JĀIETĒRPJ KĀDU VECI TIK UZKRĪTOŠI, LAI VISI ŅEMTU VIŅA DALĪTOS VĒLĒŠANU LIKUMA IZDEVUMUS AR PASVĪTROJUMIEM! un daudz kas cits. Ar šīm fantāzijām par to, kā māksla varētu ar performancēm un akcijām vērst skatu uz mūsu pašu nepatiesībām un pārdarījumiem, sarunu biedri apliecināja, ka NN nakts ir absurda ceļiem atradusi nopietnu iemeslu notikt.
Diemžēl par pārējo ceremonijas gaitu rakstīt ir stipri garlaicīgi. Mākslas kritika jau atkal sāka taisnoties. Kā tāda pirmā nagla kritikas teorētiskajā pašzārkā uz skatuves nez kāpēc tika izlaists arī Gustavs Strenga ar pilnīgi lieku un banālu kritikas būtības manifestu. Visspilgtākie viņa izteikumi – “kritiķis ir autodidakts, kritikas skolas nekur nav” (pieņemsim, ka augstskolas nepiedāvā labus kritikas kursus) un “kritika ir publisks akts” (tāpat kā banālas esejas). Tad pasākuma smagākā daļa – vēl vairāk teorijas. Pagājušajā gadā tas bija kritikas definīciju birums no pasaules slavenākajiem prātiem, un tika panākta eklektikas sajūta. Šoreiz uzsvars uz gaišo kritikas uzdevumu, progresa un nekaitīgu zāļu līmeni: aktieri Uldis Anže, Juris Bartkevičs, Krista Burāne, Gundars Grasbergs, Elita Kļaviņa un Ieva Puķe lasīja pasākuma rīkotāju atlasītos latviešu kritiķu izteikumus – gan par mākslu, gan par kritiku. Valdīja 20. un 21. gadsimta autoru harmonija, īpaši brīžos, kad negaidīti mūsdienīgas domas piederēja kādam no 20. gs. 30. vai 40. gadu kritiķiem, un publikai atlika tikai pārsteigumā noelsties. Aktieru mutēs tika likti vārdi, kas varētu noderēt arī mūsdienās. Tomēr joprojām nespēju noticēt, ka rīkotāji citēja Jansonu-Braunu, bet spēja iztikt bez Andreja Upīša. It kā valsts akreditēts muzejs Rīgas centrā ir, bet vareno kritiķi Upīti nu visi pēc Prozas lasījumiem izliekas neredzam… Bet ja godīgi – cik ilgi Normunda Naumaņa balva balvas pasniegšanas ceremonijā mācīs savu skatītāju? Kādus kritiķu viedos citātus gaidīt nākamgad?
Par aizkustinājuma daļu atbildēja ne tikai uz slīpās, tumšās skatuves uzaicinātie, uztraukušies kritiķi-nominanti – Anda Baklāne (literatūra), Pēteris Bankovskis (vizuālā māksla), Lauma Mellēna-Bartkeviča (opera), Santa Mičule (vizuālā māksla), Henriete Verhoustinska (teātris) un Alise Zariņa (kino). Diezgan trāpīgs bija arī Sudraba Edžus “Dullā Daukas” teksta lasījums Gundara Āboliņa izpildījumā. Epizodisks un ar domu, ka trakajā slīkšanā dodas ne tikai kritiķis, bet arī mākslinieks – būtībā nešķirami savā vēlmē izzināt un riskēt. Varbūt vienīgi kopumā tekstuāli blīvā ceremonija neveicināja “Daukas” lasījuma izbaudīšanu. Trūka atelpas.
Balvas iegūšana – būtiska, noslēdzoša pasākuma daļa, jo, šķiet, nav godkārīgākas nodarbes par kritiku. Ne velti atsevišķi izdalītajai NN Jaunā kritiķa balvai pieteikties, cik saprotams, varēja tikai kritiķis pats, un to ieguva muzikologs Dāvis Eņģelis. “Būtu muļķīgi šo balvu negribēt, tāpat kā būtu muļķīgi to beidzot neiegūt,” teica nu jau otrreiz triju gadu laikā nominētā Anda Baklāne.
Var nepiekrist žūrijas izvēlei un uzskatīt, ka Anda Baklāne citu nominantu vidū ir izcēlusies tikai un vienīgi ar ražīgumu vairākos medijos un spilgtu, kičīgu tekstu satori.lv – par sliktu, reti kritikas uzmanību pelnījušo dzeju. Bet var visam piekrist, un domāt, ka kritikas iegulšana komisma sliedēs ir tieši tas, kas to pašlaik spēj reabilitēt un popularizēt. Jebkurā gadījumā – nominantu mazās divminūšu runas – atbilde uz jautājumu “ko es gribu redzēt mākslā?” ļoti precīzi raksturoja katra kritiķa individuālo, mūsu nīsto vai mīlēto stilu: asprātīgs, lakonisks, sirsnīgs, erudīts, protestējošs, miglains vai mērķtiecīgs. It kā šī runa vien varētu izšķirt balvas ieguvēju vai it kā tā nenozīmētu pilnīgi neko, kā visdrīzāk arī ir.
