NMPD darbiniece vairs nespēj klusēt un atklāti pastāsta, ar ko viņa saskaras savā ikdienā: “Esmu kā dzimtcilvēks, ar kuru, kā iegribas, var izrīkoties”
280
Atzīšos godīgi, kad aizsākām LA.LV rakstu sēriju par cilvēku piedzīvoto medicīnas iestādēs, es neiztēlojos, ka saņemšu tik daudz patiešām šokējošu stāstu.
Tomēr, jā, lasot pacientu pieredzi, vienmēr zemapziņā paturu prātā, ka katrai pusei vienmēr ir sava taisnība, iespējams, mediķiem ir savi argumenti, kāpēc viņi kādā konkrētā situācijā rīkojas tā un ne citādi. Taču kāda ziņa no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) darbinieces atstāja “uz pauzes”.
Tas nav stāsts par pacientiem, kuri reizēm sāpīgā brīdī “sabiezina krāsas”, tas nav stāsts par noskaņojumiem vai subjektivitāti. Tas ir stāsts, kurš ataino milzīgus robus sistēmā un pat atņem ticību tam, ka medicīnas sistēmā kādreiz atkal viss būs labi.
Visai saprotamu iemeslu dēļ sievietes vārdu šeit neminēsim, jo, kā saka viņa pati, “droši var izteikties tika pēdējā dežūrā vai tad, kad vairs nestrādā NMPD”. Arī viņa pati atzīst, ka ilgi domājusi, vai dalīties ar savām pārdomām, taču pēdējā laika notikumu iespaidā tomēr nolēmusi, ka tas ir jādara. Viņas stāsts ir kā mediķei no NMPD un arī kā pacientei.
Vispirms mediķe uz pašreizējo situāciju paskatās kā paciente. Pēc LA.LV publicētā mana raksta izlasīšanas par blatu sistēmu medicīnā, viņas pārdomas ir skarbas: “Bez tā vispār nekas nekustas. Ja man nebūtu manu ilgo darba gadu medicīnā laikā izveidotās labās attiecības ar dažādu medicīnas nozaru speciālistiem, tad es vispār nespēju iedomāties, kā es varētu nodrošināt pienācīgu veselības aprūpi sev un savai ģimenei. Jā, mums ir ģimenes ārsts, kurš nekad nav sasniedzams tad, kad vajadzīgs, kurš vizītes laikā gaužas par savām veselības problēmām, kurš ir derīgs tikai recepšu medikamentu izrakstīšanai. Kāpēc mēs neesam to nomainījuši? Pret ko? Labāk zināma nelaime, nekā nezināma laime. Un ģimenes ārsts, labs ģimenes ārsts reģionos ir deficīts.”
Taču stāsta turpinājumā sieviete stāsta par ikdienas darbā redzēto, piedzīvoto un pārdomāto.
“Pacienti naivi domā, ka kaut jel kas veselības aprūpes reformās tiek paveikts viņu labā. Pacienta intereses ir pēdējās, par kurām kādam sāp galva. Iedod nosūtījumu uz kaut kurieni, un tālāk kārpies pats. Ja pats nevari, ja nav blatu un uzņēmīgu radu, tad patiešām slima cilvēka izredzes uz izdzīvošanu sarūk diezgan pamatīgi.”
Viss izklausās tik nepareizi – ģimenes ārsti sūdzas par finansēm, slimnīcas slīgst miljonu parādos, reģionālās slimnīcas nereti ar negodīgiem paņēmieniem turas virs ūdens, samelojoties valsts līmenī par it kā pieejamiem speciālistiem un it kā pieejamām manipulācijām, jo, ja kaut kas nebūs, nebūs arī naudas. Daudzi ārsti esot pakļāvušies naudas “kāšanas” drudzim, reizēm pat šantažējot slimnīcu: vai jums vajag mani kā speciālistu? Tad maksājiet vai es eju prom! Tehniskais personāls slimnīcās tiek samazināts, lai ietaupītu. NMPD mediķe zina teikt, ka vismaz divas reģionālās slimnīcas “grīļojas virs ūdens kā sašauti kuģi”, neatzīstot savas problēmas, jo ar NVD jau līgumi noslēgti.
“Ja slimnīcas manipulē ar savām reālajām iespējām un izdomātajām procedūrām, tad reāli cieš pacients. Viņš ierodas slimnīcā pie konkrēta speciālista ar nosūtījumu no ģimenes ārsta, kurš nezina neko par slimnīcas realitātēm un fantāzijām, un pacienta iespējas saņemt vajadzīgo sarūk. Izskan vien aicinājums vērsties kur citur.”
Noslēgumā mediķe pieskaras, viņasprāt, sāpīgākajai šī stāsta daļai. Par pašu NMPD dienestu, kurā no malas viss izskatoties citādi nekā ir “iekšpusē.”
“Direktore bieži gozējas mediju uzmanības lokā un stāsta, cik mums viss labi, cik ļoti rūpējas par darbinieku labklājību…. Man personīgi no tā visa cukura zobi sāp. Nav beztiesīgāka mediķa par NMPD ārsta palīgu. Iebilst nav ļauts, iestāties par savām tiesībām nav ļauts, slimot nav ļauts. Ja gribēsi iet izdienas pensijā, visas tavas slimotās stundas atskaitīs un liks vēl pastrādāt. Tas nekas, ka savas slimības esi nopelnījis, strādājot NMPD. Ja esi palicis darbam nederīgs strādājot, NMPD atlaidīs uz sitiena visbrutālākajā veidā – ej prom, atstāj apliecību, formu un lasies. Faktiski esmu kā dzimtcilvēks, ar kuru, kā iegribas, var izrīkoties sīkie vasaļi – brigāžu atbalsta centra vadoņi. Lielākā daļa darbinieku sūdzību tur arī paliek – vasaļu miskastēs, jo direktorei jāsaņem tikai labas ziņas, cik ļoti darba tauta ir ar visu apmierināta un pārlaimīga.
Brigāžu personāla darbs jau tā ir sarežģīts, par kļūdu tevi nosodīs, lamās, apšaubīs tavas darba spējas un intelektu. Izdarīsi neiespējamo – to neviens nepieminēs. Nevienlīdzīga attieksme pret paveikto Rīgā un reģionā.
Rīgā uz maznozīmīgu ceļu satiksmes negadījumu sūtīs piecas NMP brigādes, ārstu brigādi un tad lielīsies – redz, kā mēs tur. Nu jauki, bet kolēģi reģionā dara to pašu, bet paļaujoties tikai uz sevi, bez atbalsta, un vēl transportē smagi cietušos tālus kilometrus, jo tuvāk esošas slimnīcas kaut ko nevar – nav speciālista, kompjūtertomogrāfs sadedzis, vai vēl kaut kas lēcies…”
NMPD darbiniece neslēpj, ka teikt būtu ko daudz, jo acīmredzamas netaisnības esot patiesi daudz, ar to nākoties sastapties katru dienu. Tas tikai vairo LA.LV pārliecību, ka mums par to visu ir jāturpina rakstīt, ļoti cerot, ka kaut vai milimetrs mūsu medicīnā varētu mainīties uz labu.
Ja arī Tev ir ko teikt, raksti uz [email protected]!
