NLO incidents Kazahstānā: dīvainajai pelēcīgajai būtnei galva bijusi lielāka par cilvēka galvu… 90
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
1979. gada jūnijā toreizējās Kazahijas PSR Kostanajas apgabalā netālu no Arkalikas, kas savulaik bija plaukstoša, bet mūsdienās praktiski pamesta pilsēta, vietējais aitu gans jeb čabans Saginbajs pamodās nakts vidū, izgāja laukā no sava mitekļa un ieraudzīja nedabiski spoži izgaismotas debesis. Šķita, gaismas avots atrodas netālu, tāpēc viņš apsegloja zirgu un izlēma doties to aplūkot…
Nakts viesis no svešā lidaparāta
Dažu kilometru attālumā Saginbajs naksnīgajā stepē pamanīja dīvainas pēdas, kuras neapšaubāmi radījis kāds tieši no debesīm nokritis liels objekts. Nodomājis, ka tā varētu būt vai nu lidmašīna, vai kosmiskais pavadonis, čabans droši piejāja tuvāk pamanītajam objektam, taču jau acumirklī saprata, ka kaut kas lāgā nav kārtībā. Viņa priekšā atradās dīvains sudrabains disks, kas līdz pusei sāniski ieurbies akmeņainajā zemē…
Saginbajs saprātīgi nodomāja, ka tādam atradumam labāk gan netuvoties, tāpēc pagrieza zirgu un devās atpakaļ uz savu ciematu. Taču jau burtiski pēc simts metriem viņš uzdūrās citam mazākam objektam, kas acīmredzot bija glābšanās kapsula. Tās ogļu melnajai virsmai bija tāda faktūra, ka pirmajā acumirklī Saginbajs nodomāja: tas ir tikai parasts olveidīgs akmens bluķis. Taču jau nākamajā acumirklī “bluķis” sānos atvēra tādu kā lūku, un tūlīt tieši zirgam zem kājām parādījās liela auguma cilvēkveidīga būtne.
Saginbaja zirgs satrūkās un parāvās sānis, un gans dzīvnieku īpaši nesavaldīja, nolemdams labāk pamukt nostāk arī no šīs dīvainās parādības. Apstājies šķietami drošā attālumā, viņš sāka vērot. Vienlaikus viņš labi saprata, ka laikam jau vispareizākais būtu pavisam doties prom, tomēr cilvēciskā ziņkāre izrādījās spēcīgāka. Savukārt būtne stingri nostājās uz kājām un tagad pati nāca Saginbaja virzienā.
Tuvumā noskaidrojās, ka citplanētietis – Saginbajs jutās pārliecināts, kas gan cits! – ir liela auguma, salīdzinoši kārnām rokām un kājām un tumsā dīvaini gailējošām lielām acīm. Čabans pasveicināja svešo, pavicinot atvērtu plaukstu, un ļāva uzrāpties sava zirga mugurā, bet pats, vedot to pie pavadas, gāja kājām. Tā viņi atgriezās Saginbaja ciematā.
Nav grūti iedomāties, ka čabana sieva jutās nevis vienkārši pārsteigta, bet bija absolūti satriekta. Citkārt viņa būtu metusies bēgt pati no savas mājas, taču šajā reizē viņa esot izjutusi kaut ko līdzīgu spēcīgai hipnotiskajai iedarbībai, tostarp pēkšņi arī klausījusi pilnībā visam, ko teicis vīrs. Un viņš vispirms lika pašā nakts vidū pasniegt viesim dāsnu cienastu.
Sieva pagatavojusi pasūtīto ēdienu, tomēr visu laiku centusies lieki neskatīties uz dīvaino viesi, lai drošības pēc pati neizraisītu pastiprinātu interesi par sevi. Svešais atteicies ēst gaļu, toties ļoti labprāt apēda mīklu un visu kurtu jeb kazahu nacionālo ēdienu – sausas bumbiņas, kas pagatavotas no aitas, kazas vai kamieļa biezpiena. Tāpat svešais ar žestiem atteicās no guļvietas, kuru joprojām pārsteigtā gana sieva bija uzklājusi lielajā telpā, visu nakti tā arī paliekot sēžam pie galda, vienkārši mazliet pievēris savas lielās acis.
Veterinārārsta meitas atmiņas
No rīta čabans pamodās no tā, ka viņa pagalmā braši iebrāzās armijas džips. Sapratis, ko meklē militāristi, Saginbajs satvēra svešo aiz rokas un aizveda līdz siena čupai, ar zīmēm rādot, ka tagad vispareizāk būtu paslēpties. Tad viņš izgāja pie militāristiem. Viņi, protams, sāka iztaujāt par to, ko viņš varētu būt redzējis naktī, taču čabans tikai paraustīja plecus, apgalvojot, ka visu nakti gulējis ciešā miegā. Militāristi vēl haotiski mazliet pavizinājušies pa ciematu un drīz aizbraukuši prom.
Tādā veidā noslēpumainais citplanētietis čabana Saginbaja mājā nodzīvojis divas nedēļas. Šajā laikā ar viņu iepazinās teju vai visi ciemata iedzīvotāji, savukārt viņš iemācījās spēlēt kārtis un dambreti. Savdabīgs šķiet fakts, ka visu šo laiku svešais neizdvesa pilnībā nevienu skaņu, taču vienlaikus allaž lieliski visu saprata. No Saginbaja mājas svešais pazuda 1979. gada 26. jūnijā.
Bet vispār šis stāsts ieguva publicitāti tikai Tatjanas Ļeonovas stāstījumā. Laikā, kad risinājušies minētie notikumi, viņai bija deviņi gadi un viņa kopā ar savu tēvu veterinārārstu dzīvoja Arkalikā. Dažkārt tēvs meitu ņēma līdzi uz izsaukumiem. Saginbajs bija labs Tatjanas tēva paziņa, tāpēc reiz, kad saistībā ar kādu izsaukumu atradās ļoti tuvu čabana ciematam, viņš izlēma kopā ar meitu paviesoties pie senā drauga.
Saginbajs juties iepriecināts, labprāt uzņēmis negaidīto viesi, uzklājis galdu un pacienājis ar tēju. Kādā brīdī ārpusē atskanējis dīvains troksnis, čabans kaut ko klusiņām teicis veterinārārstam, tad paņēmis viņu aiz elkoņa un izvedis laukā. Lai arī tēvs licis meitai palikt istabā pie galda, viņa tomēr pamanījusies izskriet laukā un klusiņām sekojusi abiem vīriešiem uz lopu kūti.
Ielūkojusies tajā, viņa redzējusi dīvainu pelēcīgu būtni, kurai galva bijusi lielāka par cilvēka galvu un pusi no tās aizņēmušas milzīgas melnas acis. Vēlāk tieši viņa arī bija tā, kura sasaistīja citplanētieša pazušanas faktu ar tā dēvēto Arkalikas incidentu, kas noticis akurāt tieši 1979. gada 26. jūnijā, svešā pazušanas dienā.
Vai tā bija izlūkošana netālu no militārās bāzes?
Vēstīts, ka šis atgadījums tiešā veidā saistāms ar pirmo, kas noticis aptuveni 100 kilometru attālumā no Arkalikas, pie pilsētas Deržavinskas, kas atrodas līdzās vietējai karaspēka daļai, kura apkalpoja šahtas ar ballistiskajām kodolraķetēm P–36. Aptuveni diennakti pirms incidenta aculiecinieki debesīs esot novērojuši ugunīgas bumbas, savukārt tieši pašā incidenta dienā bērni no netālu esošās pionieru nometnes redzējuši vairākus citplanētiešus.
Tas noticis šādi. Pēc vakariņām pionieru bariņš, kurā bijusi arī vietējā milicijas majora meita Svetlana Kvačeva, bija aizmucis no nometnes teritorijas, nolemjot netālu esošās sopkas nogāzē sakurt ugunskuru. Taču ieceri nācies pārtraukt negaidīta iemesla dēļ: ugunskura gaisma bija pievilinājusi vairākus… augumā vismaz trīs metrus lielus citplanētiešus – citādi šīs būtnes neesot bijis iespējams noraksturot. Bērni izbijušies un metušies atpakaļ nometnes virzienā. Svešie humanoīdi mierīgi viņiem sekojuši. Patvērušies aiz pionieru nometnes vārtiem un sajūtoties tādā kā drošībā, bērni pamazām nomierinājušies un jau sākuši paši aicināt svešos nākt pie viņiem.
Taču šo ielūgumu svešie nav pieņēmuši. Līdz tam mirklim jau bijis pilnībā satumsis, un Svetlana uz visu mūžu ielāgojusi mēreni baisās, lielās un sarkanīgi kvēlojošās svešo acis.
Aptuveni tajā pašā laikā viena no pionieru vadītājām, apstaigājot nometnes teritoriju, uz kādas taciņas uzdūrusies melnam gigantam, kas tur vienkārši sēdējis uz krēsla, ko bērni pēc rotaļāšanās bija atstājuši ārpus mājas. Meitene pamatīgi sabijusies un aizbēgusi, vairāk neko lāgā nenovērojot. Pēc mirkļa viņa gan atgriezās tajā vietā, tagad jau kopā ar nometnes sargu, taču tur vairs neviena svešā nebija. Sargs apstiprinājis, ka ārpusē atstātā krēsla kājas bijušas nedabiski dziļi iegrimušas zemē…
Nākamajā dienā visi nometnē dzirdējuši dīvainu dunoņu, proti, tā, it kā kaut kur tuvumā paceltos reaktīvā lidmašīna.
Protams, arī šis stāsts varētu būt ierindojams pie garā virtenē izvietotajām “pasakām par citplanētiešiem”, ja vien šajā gadījumā viss nebūtu noticis tiešā PSRS karaspēka bāzes tuvumā. Tajā laikā tur bijuši izvietoti vismaz 15% no visa PSRS kodolpotenciāla. Vēlāk Svetlana par piedzīvoto izstāstījusi tēvam – milicijas majoram, kurš meitas pausto tvēris nopietni. Pēc tā visi pionieru nometnes bērni pamatīgi iztaujāti, turklāt to darījuši ne tikai militāristi, bet arī ļaudis no drošības dienesta.
Ja šo incidentu sasaista ar čabana Saginbaja notikumu Arkalikā, kas atrodas aptuveni 100 kilometru attālumā no Deržavinskas, var izvirzīt pieņēmumu, ka “viesi no kosmosa” savos lidaparātos ieradušies pēc ciltsbrāļa, bet pie viena arī viegli izlūkojot militārās bāzes apkārtni. Un to jau vēl nevar zināt, kas īsti būtu varējis notikt, ja svešie savējo neatrastu un izlemtu turpināt meklēšanu arī bāzes teritorijā…
