Nišas literatūra pamodinās tevi. Jūlija Dibovska recenzē Klausa Merca romānu “Jēkabs guļ” 2
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šis un tas no šveiciešu vācvalodīgās literatūras pie latviešu lasītāja Latvijā atnāca jau krietni sen: vairāki J. Gothelfa stāsti, piemēram, 1852. gadā – “Gājēja ceļš uz laimi jeb kā Tukšs kalpiņš par turīgu vīru palika”. Kopš 20. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām latviski tika izdoti arī vairāki G. Kellera romāni, E. Cāna, K. F. Meijera, rakstnieču J. Spīri un I. Kaizeres teksti. 70. un 90. gados latviešu lasītājam pavērās nu jau neaizveramās durvis uz H. Heses un M. Friša darbiem, 21. gadsimtā iztulkots šis tas no K. Krahta, P. Mersjē, R. Valzera u. c. Interesants šveiciešu “precedents” – Frīdriha Dirrenmata lugas. Šveicē oficiālās valodas ir trīs, un latviski lasāmi arī nedaudzi šveiciešu autoru teksti no franču un itāliešu valodas. Kopumā gan šveiciešu literatūras latviešu valodā nav daudz, un mūsu bibliotēkās ievērojamāka ir tās vācvalodīgā daļa, jo izdevēji bijuši izvēlīgi.
Viens no tulkotās šveiciešu literatūras jaunpienācējiem grāmatas formā ieradās pagājušogad. Tas ir godalgots un ražīgs rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Klauss Mercs (1945), kuru uzskata par dzejnieka P. Cēlāna sekotāju literatūrā. Viņš rakstījis arī radiolugas, scenārijus un esejas, taču tieši mikroromāns “Jēkabs guļ” (“Jakob schläft”) esot sagādājis atpazīstamību. Izdots 1997. gadā, šis teksts kritiķu acīs iekrita ar neparasti koncentrētu un poētisku vēstījumu – uz pavisam īsa teksta bāzes autors ir attēlojis veselu ģimenes sāgu, 20. gadsimta 50. gados Šveices lauku ikdienu triju paaudžu dzīvē. Nav grūti šo tekstu iedomāties 800 lappušu apjomā, bet te ir tikai apmēram 80 lapu.
Romānu veido poētiski dzīves apraksta fragmenti. Te, piemēram, gluži kā spocīga atmiņa ir vēstītāja Lūkasa vecākais brālis Jēkabs, kurš mira bez vārda, bet uzrauga visus. Ir epilepsijas mocīts maizes cepējs tēvs, ir sāpju mocīta māte, kas izrotā māju. Un tad vēl ir jaunākais slimais brālis Saulīte, kurš peldas dīķī un kuru biedē tritonu sarkanie vēderi, kamēr puikas spēlējas un alkst pabraukāt ar tēvoča Franča motociklu. Šī pasaule nav jautra, ja iedziļinās sižetā, taču nez kāpēc teju dzejoļiem līdzīgo romāna nodaļu forma liek to visu lasīt jautri un pacilāti. To gribas lasīt gan kā reālistisku modernisma romānu, kur sajūtas ir skaidras un jūtamas arī lasītājam, gan kā postmodernisma absurdo spēli, kurā lasītājam jau pašā sākumā netiek solīts nekāds tipisks romāns: “Tās bija laimes degzīmes, kas rotāja mūsu gurnus un potīšu apvidus, kad ilgstošās virāžās aiz Vīnonas siernīcas mēs vairs neiespējām pretoties centrbēdzes spēkam un mūsu kailā miesa piespiedās pie karstajām izplūdes caurulēm.” (19. lpp.) Un tā ir vesela aina, kas parasti romānā aizņemtu “krietni vairāk zīmju”, kā to pragmatiski izkalkulētu vidusmēra Latvijas komercizdevējs, bet “Jākobs guļ” šādi teksti veido vienu no nedaudzajiem prozas diegiem.
Šādām grāmatām ir grūti sarakstīt anotāciju. Par tām ir teju neiespējami uzrakstīt objektīvu kritiku. Jo abos divos gadījumos lasītājs auļo līdzi Sergeja Moreino tulkojuma faktūrai no vācu valodas, nepagūstot pieķerties noteiktiem tēliem, tēlojumiem, aizdomām un poētiskiem zemtekstiem, teksta alūzijām pašam uz sevi citviet – to ir vairāk, nekā gribētos. Te ir jūtams ritms, kas pakļauj. Tā ir arī valoda, kas ir kā iestudēta raidījuma ieraksts un ne vienmēr tiecas reflektēt un skaidroties lasītājam, atstājot zināmas sižetiskas mīklas tur, kur varbūt oriģinālā bija domāts kas konkrētāks (mēs nepētīsim oriģinālu, bet runa ir par radio): “Saulīte, mans mazais brālis, bija pirmais, kurš savu garo, bezsaturīgo priekšpusdienu rezultātā sācis pakāpeniski zaudēt sirdi ultraīso viļņu labad.” (27. lpp.) Skaisti, bet neskaidri.
“Jēkabs guļ”, protams, ir bijis izaicinājums tulkotājam, jo īsas sentences te mijas ar pagariem un valodiski niansētiem tēlojumiem. Īpašu grūtības pakāpi sagādā tas, ka sižetu veido kas līdzīgs stāstītāja atmiņu uzplaiksnījumiem – tie, kā zināms, nerindojas bez pārtraukumiem, tajos ir elipses, loģikas nobīdes, selektīvisms, bet spilgti un kafkiski ironiskais “vispār slimošanai mūsu ģimenē deva priekšroku” nemazina absurda iespējamību tajā, ka autors varētu būt gribējis poētiski pavēstīt par eksistenciālām lietām.
Piezīme grāmatas mazajam, interesantajam izdevējam: izdevuma āriene nedaudz ir pretrunā ar iekšpusi. Uz vāka ir Visvalda Šteinberga foto ar “sagrozītu” suni, bet starp nodaļām – Andreja Maļkova kolāžu reprodukcijas. Abiem formāli vienojoties sirreālisma estētikā, tomēr rodas sajūta, ka izdevums piedzīvojis par daudz pievienoto vērtību, kas pašas par sevi ir ļoti spēcīgas un pastāvīgas kā mākslas darbi.
Mūžīgais jautājums: kāpēc šī grāmata būtu jāizdod latviešu valodā? Atbildē tikai piezīme vidusmēra komercizdevējam: lai gan Klausa Merca mikroromāns ir t. s. VKKF atbalstītā “nišas literatūra”, kas daudzus nemaz neuzrunās sava jocīgā apjoma, satura un mīksto vāku dēļ (bibliotēkām nepatīk) un ko nevar nosaukt par obligāto literatūru un Džoisa līdzinieku, guļošajam Jēkabam ir lemts modināt: a) interesi pret Šveices prozu, b) veselīgu konkurenci cīņā par Šveices prozu, c) diskusiju par to, kas vispār ir proza un kāpēc jāizdod grāmatas. Kā jau parasti.
