Ņirgāšanās skolā var beigties ar pašnāvību 5
“Kā apturēt ņirgāšanos Latvijas skolās?” ar šādu pieteikumu sarunu festivāls “LAMPA” izgaismoja senu un izplatītu kaiti izglītības iestādēs. Jaunākā aptauja parāda, ka no emocionālas vai fiziskas vardarbības cieš katrs trešais skolēns valstī, bet palīdzību meklē retais. Ar mērķi palīdzēt mobinga* upuriem izveidotā sociālā kustība “#Neklusē” ne tikai sākusi plašāku diskusiju sabiedrībā, bet arī piedāvās skolēniem mūsdienīgu risinājumu – mobilo lietotni.
Visticamāk, mobings bijis par iemeslu 16 gadus veca puiša pašnāvībai pakaroties, kas notikusi pagājušajā nedēļā – pēdējā skolas dienā saņemta traģiska ziņa no kādas Latvijas skolas.
Par nelaimi no “LAMPA” skatuves pastāsta viens no diskusijas dalībniekiem Pusaudžu resursu centra vadītājs Nils Sakss-Konstantinovs, kas savā darbā ik dienu satiekas ar jauniešiem, kurus skolā apceļ un pazemo viņu vienaudži. Arī viņa pieredze rāda, ka mobings ir ļoti nopietna lieta, kas var kļūt par lielu traģēdiju, jo kaitē bērna garīgajai veselībai un pat dzīvībai.
Mūsu izglītības iestādēs mobings nav jaunums – tā apmērus Latvijā pirms četriem gadiem Starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā pētījusi OECD jeb Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācija, secinot, ka ar vienaudžu fizisko vai emocionālo vardarbību vairākas reizes mēnesī saskaras apmēram trešdaļa (30,6%) skolēnu 15 gadu vecumā.
Sociālās kustības “#Neklusē” aptauja, kas veikta 2066 skolēniem deviņās Rīgas skolās, parāda, ka situācija nav uzlabojusies – no mobinga cieš katrs trešais bērns. Skolas ar problēmu cīnās, kā nu katra māk, vai sliktākajā gadījumā paslauka to zem tepiķīša, jo līdz šim nav izstrādātas pat vadlīnijas, kas palīdzētu ķerties klāt mobinga izskaušanai. Iniciatīvu uzņēmušies sociālās kustības “#Neklusē” autori, kuru skaļākais pieteikums ir diskusija sarunu festivālā “LAMPA”.
Uz skatuves – mobinga upuri
Pirmo reizi plašākai auditorijai pastāstīt savu skarbo pieredzi uz “LAMPA” skatuves saņēmusies TV24 raidījuma “Tete-a-tete” producente Lelde Ceriņa. Kopš 1. klases Vangažu pamatskolā viņa bija kļuvusi par mobinga upuri izskata dēļ.
“Mani apsmēja par brillēm un paplato zobu šķirbu – līdz pat mājām visa ceļa garumā bija aprakstītas ietves un ūdenstornis ar tekstiem “Lelde očkariks, briļļainā kobra” un pat manu telefona numuru, lai var piezvanīt.”
Klasesbiedri par viņu gan ņirgājušies, gan izstūmuši no kolektīva, bet par saviem pārdzīvojumiem meitene vecākiem nav stāstījusi, jo šķita, ka klase vēl vairāk uzēdīsies. Lelde atzīst, ka sākusi domāt par pašnāvību, reiz pat saplēsusi glāzi un ar stikla lauskām sagraizījusi sev rokas.
“Tagad tas liekas pilnīgs murgs, bet tolaik neredzēju citu izeju – jutos tik nelaimīga.” Tomēr uzvarējusi apņēmība nepadoties, sākusi pāridarītājiem “braukt pretim”, atradusi arī vienu atbalsta personu – meiteni no citas klases, ar kuru starpbrīdī varēja parunāties.
Laikam ejot, mobings mazinājies, taču pilnībā no tā atbrīvojusies tikai vidusskolā Rīgā, uz kuru pārgājusi pēc pamatskolas beigšanas. Šodien savus pārdzīvojumus Lelde vērtē vairāk kā ieguvumu nekā zaudējumu, jo laikus guvusi rūdījumu kā publiska persona, par kuru ļaudis trin mēles tīmekļa komentāros.
Uz saviem pāridarītājiem viņa ļaunu prātu netur, esot pat tikušies salidojumos, taču pagātnes pārdzīvojumi netiek cilāti.
Pretējā nometnē skolas laikā atradusies Linda Samsonova, plašāk pazīstama kā “Radio pieci.lv” ētera personība, kas saņēmusi drosmi atzīties kā pāridarītāja. Tas noticis 5. vai 6. klasē, kad bijusi līdere un kompānijas dvēsele, kas ap sevi pulcinājusi vienaudžus, taču kāda klases biedrene statusam centusies patraucēt.
“Man tas tik ļoti nepatika, ka sarīkoju viņai riktīgu elli! Lietoju daudz izdomas – rakstīju dziesmiņas un dzejolīšus, apcelšana gāja no rokas, un klase bija manā pusē,” stāsta Linda.
Lai izvairītos no satikšanās ar apsmējējiem, klases biedrene vēlāk nākusi uz skolu un agrāk devusies projām. Kad pažēlojusies vecākiem un sūdzība nonākusi līdz skolai, neviens skolotājs nespējis noticēt, ka priekšzīmīgā Linda uz kaut ko tādu ir spējīga.
Mobingu pārtraukusi brīdī, kad sapratusi, ka šī spēle viņu vairs neinteresē, un nodevusies vērtīgākiem darbiem. “Tagad apzinos, ka esmu sabojājusi klases biedrenei kādu daļu no baudāmākā laika skolā un viņas bērnībā,” atzīst Linda. Par nodarījumu savam upurim atvainojusies, izveidojušās pat normālas attiecības, taču ne jau kā labākajām draudzenēm. Meitene devusies mācīties uz ārzemēm, lai kļūtu par operdziedātāju. Linda spriež, ka, iespējams, bēgusi no nelabvēlīgās vides, lai sāktu jaunu dzīvi vietā, kur viņu neviens nepazīst.
Sekas jūt vēl šodien
Uz diskusiju bija ieradusies arī Jurita Krūma. “Sarunas izraisīja satraucošas emocijas, jo skolas laikā esmu piedzīvojusi ņirgāšanos, kas uz mani ir atstājusi nelabvēlīgu ietekmi.” Mobings pret viņu sācies 4. klasē un ildzis līdz pat vidusskolas izlaidumam, nav līdzējusi arī skolas maiņa. Upura lomā nonākusi savu spēju un izskata dēļ: mācībās un olimpiādēs bijusi izcilniece, sabiedriski aktīva – publiski uzstājusies, dziedājusi utt., un augumā – apaļīga.
Viņu apcēluši puiši – apsaukājuši, aizskāruši fiziski, nav varējusi iziet cauri solu rindai, ka kāds neiebakstītu.
Kad jau tā katra diena bija kļuvusi par izdzīvošanas pārbaudījumu, klases biedru mobingam pievienojusies vecāku puišu četrotne, kas noteikusi toni visā skolā. Lai cīnītos ar pāridarītājiem, Jurita mēģināja mainīt uzvedību un uz īsu brīdi pati kļuva par citu apsmējēju.
“Nelepojos ar šo izvēli, taču mani nošokēja, ka skolotāja nekavējoties metās mani nosodīt, nevis pievērsa uzmanību, kāpēc tik pēkšņi mainījusies priekšzīmīgas skolnieces uzvedība. Sapratu, ka šeit uz palīdzību nav ko cerēt, jāiet uz citu skolu.” Tomēr mobings turpinājies arī jaunajā mācību iestādē, abas skolas atradās Rēzeknē. Vecākus savu problēmu risināšanā viņa neiesaistīja.
Jurita ir izstudējusi augstskolā un kļuvusi par sociālo mediju eksperti, taču trauksmes sajūta no pārdzīvotā nav pametusi ne ikdienas dzīvē, ne darbā. “Katru reizi, kad gribu izpausties, kā sirds liek, šķiet, ka tas varbūt ir nepareizi un tūlīt mani kāds apsauks. Līdzko parādās negatīva situācija, automātiski ieslēdzas izdzīvotājas režīms,” stāsta Jurita.
Nesen sākusi apmeklēt psihoterapeitu un atzīst, ka būtu vajadzējis to darīt jau agrāk. Diskusiju uz “LAMPA” skatuves un plašāk sabiedrībā viņa atzīst par ļoti vajadzīgu, jo mobings skolās kļuvis par tik ierastu lietu, ka par to pat neviens nerunā. “Ir jāstāsta, kā mēs jutāmies, kļuvuši par mobinga upuriem, un kā pret mums izturējās pāridarītāji.”
Sociālās kustības “#Neklusē” līdzautore Marika Andžāne atzīst, ka skolu attieksme pret mobingu izpaužas dažādi – ir skolas, kas risina šo problēmu un apliecina gatavību iesaistīties jaunajā iniciatīvā, taču pastāv arī mācību iestādes, kas to ignorē un apgalvo, ka pie viņiem nekas tāds nenotiek.
Līdzās sāktajai diskusijai sabiedrībā kustība “#Neklusē” iecerējusi līdz jaunā mācību gada sākumam izstrādāt mobilo lietotni, kas mobinga gadījumā ļaus skolēnam saņemt nepieciešamo informāciju – uzzināt, kā rīkoties, ja viņš tiek apcelts vai tas notiek ar klases biedru, kā saņemt palīdzību vai pašam palīdzēt –, kur ziņot par pāridarījumu un saņemt profesionālu atbalstu no psihologa. Citu valstu pieredze rāda, ka ar mobilās aplikācijas palīdzību mobings skolās var samazināties līdz 10%.
* Mobings – psiholoģiska terorizēšana.
