Ņina Ņeznamova: Negribu ne mirkli tērēt velti! 0
Ceturtdien, 23. novembrī, “Spēlmaņu nakts 2016/2017” apbalvošanas ceremonijā balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā līdz ar režisoru Mihailu Kublinski saņems Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Ņina Ņeznamova – ilgus gadus spoža šā teātra seja un pirmā lēdija. Pēc 55 lomām bagātiem gadiem uz teātra skatuves aktrise teic – krāsainā Latvijas teātru kultūra būtu pelnījusi pansionātu teātra aktieriem senioriem. “Kāpēc mēs, zeme, kurā ir Dziesmu svētki, nevarētu lepoties ar ko tādu?”
– Ņina, jūs pirms 55 gadiem Rīgā, toreizējā Krievu drāmas teātrī, nokļuvāt pēc tam, kad jau bijāt strādājusi Volgogradas un Kaļiņingradas teātros. Toreiz nojautāt, kurp dodaties, kas ir Rīga, Latvija?
Ņ. Ņeznamova: – Biju ļoti jauna, un Rīgas Krievu drāmas teātra literārās daļas vadītājs mani burtiski nozaga no Kaļiņingradas, kur redzēja mani spēlējam. Toreiz zināju, ka mūsu carienes bijušas no Baltijas, un zināju, ka viņas noteikti nepadarīja sliktāku dzīvi Krievijā. Toreiz Rīgā nebiju pirmoreiz. Studējot otrajā kursā pie režisora Nikolaja Pokrovska, braucām uz Rīgu un veselu mēnesi šeit spēlējām sava teātra repertuāru. Kamēr citi studenti piedalījās masu skatos, man Pokrovskis jau toreiz Ivana Gončarova “Kraujā” bija iedevis mazu lomiņu, jauniņu meiteni Marfu. Iespaidi par Rīgu bija palikuši neaizmirstami – brīnišķīga arhitektūra, viss patīkami kompakts. Toreiz uz izrādēm skrējām gar Rīgas kanālu no viesnīcas, ko tagad sauc “Opera”. Neticams skaistums! Protams, tolaik arī Kaļiņingrada bija rietumnieciska pilsēta, bet Rīga bija īpaša. Vienu no pirmajām lomām nospēlēju šeit pirms 55 gadiem – Voltēra “Mežonī” kopā ar izcilo Sergeju Vasiļjevu. Doties turp vai šurp – uz Odesu, Kaļiņingradu vai Vladivostoku – kāda starpība, tolaik taču visiem bija kopīga, viena liela savienība, milzu valsts. Manu brāli, kosmosa pētnieku, nosūtīja uz Maskavu, bet es sākumā kopā ar teātra studiju nokļuvu Kaļiņingradā. Vēlāk pie manis Rīgā ciemojās tētis un mammīte, viņš bija mehāniķis, mamma – bērnudārza audzinātāja. Viņa bija briesmīgi pārsteigta, ka uz ielas pie manis nāk klāt cilvēki, brīnījās, kā varu sarunāties uz ielas ar svešiniekiem. Es mammai atbildēju: “Tie laikam ir mani skatītāji, kas redzējuši manas izrādes.” Toreiz, kad braucu šurp, nebija sajūtas, ka sarauju saites ar dzimteni. Es vispār nezinu, kā tas ir, saraut saites ar savām saknēm, jo tas, par ko esmu kļuvusi, noticis, pateicoties manām saknēm. Protams, šeit man izveidojās latviešu ģimene, meita un mazdēls ir latvieši, luterāņi. Savam mazdēlam gan esmu krievu omīte.
– Esat ne vienreiz vien pieminējusi savu dzimtu, īpaši vecmāmiņas, kas spēcīgi ietekmējusi jūsu dzīvi.
– Esmu no Kalačas pie Donas, no Donas kazaku dzimtas. Smejoties saku, ka Donas kazaki ir Krievijas Spānija. Jermaks, Razins, Pugačovs! Īstā krievu tauta. Joprojām atceros dienvidu vasaras – temperatūra uzkāpa līdz 40 grādiem. Donas kazaki prot strādāt. Ārkārtīgi disciplinēti cilvēki. Kareivīgi, tāpat kā latviešu strēlnieki. Lai kas arī būtu mūsu zemi šķērsojis, mums vienmēr ir bijis svarīgi saglabāt dzimtu. Viena mana vecmāmiņa, Jekaterina, ir no tirgotāju dzimtas, bagātniekiem, otra – pavisam citāda, iejūtīga, maiga. Manos gēnos ir viņas abas, un tieši viņas izveidoja no manis aktrisi ar diametrāli pretēju iespēju spektru. Mana Ģertrūde “Hamletā”, Vasiļisa no Gorkija “Dibenā”, Antonija “Skroderdienās”, Aspazija, Māte “Pazudušajā dēlā” bija kā izlieta vecmāmiņa Jekaterina. Bet Helēna “Varšavas melodijā”, Arkadina Čehova “Kaijā” un saimniece Kuprina “Granātu aprocē” – tā ir mana vecmāmiņa Anna!
– Toreiz, vēl strādājot Kaļiņingradā, jūs pat esot domājusi par citu profesiju.
– Kaļiņingradā sabiju veselu gadu, un studenti, kas nāca uz manām izrādēm, jokoja, ka būt aktrisei – ar to ir par maz. Aktrise – ģeoloģe, ķīmiķe, juriste, tas, lūk, būtu vērtīgi. Par spīti šiem jaunajiem cilvēkiem iestājos Kanta universitātes vēstures un filoloģijas fakultātē. Joprojām esmu gatava atklājumiem, gatava mācīties – jebko, kas būtu cienīgs tā laika, ko Dieviņš man vēl atvēlējis. Negribu ne mirkli tērēt velti. Jāprot priecāties par šīs zemes skaistumu. Vēl gribētu iemācīties izgatavot kaut ko savām rokām – atrast purvā mālus, pārnest mājās, kājām izmīcīt, izveidot formu un trauku apdedzināt –, man ārkārtīgi patīk, kā Latgalē strādā Ušpeļu dzimta.
– Ilgus gadus bijāt režisora Arkādija Kaca aktrise, bet, kad viņš devās uz Krieviju, līdzi neaizbraucāt. Nebija tādas domas? Pieļauju, ka iespēja bija.
– Kaca laikā spēlēju fantastiskas lomas. Kad gāju uz mēģinājumu, tad nenācu kusli izpildīt pavēles, nācu ar savu ideju. Protams, režisoram vienmēr bija savs priekšstats par izrādi, tomēr mani priekšlikumi bija vajadzīgi, jo režisors iestudējumā nevar iztikt bez aktiera personības, bez viņa “es”, un starp aktieri un režisoru jābūt dialogam. Tolaik braucām viesizrādēs uz Krieviju, un tur mani ievēroja. Mani ir saukuši uz Pēterburgu un Maskavu, gan Gončarovs, gan Tovstonogovs, un aicina joprojām. Savulaik vīrs sacīja – ja tevi aicina, brauc, pastrādā, mēs ar meitu šeit kopā ar mammu un papu kaut kā galā tiksim. Atbildēju – ja braucam, tad visi kopā uz visiem laikiem. Vīrs atteicās, sakot, nē, esmu latvietis, nebraukšu. Protams, kā es varēju braukt, ja šeit bija mans bērns, mana ģimene. Aktiera personība nav atkarīga no teātra lieluma. Arī Latvijā ir provinces teātri ar aktieriem, par kuriem galvaspilsēta var tos apskaust.
– Kā vērtējat procesus Latvijas teātros – apmeklējat kolēģu izrādes?
– Cik iespējams, noskatos. Katru vasaru noteikti eju līgot uz Nacionālā teātra “Skroderdienām”. Novērtēju un priecājos par katru jauno paaudzi. Cepuri nost lielisko aktieru priekšā – mūsu teātrī pagājušajā sezonā Mēdeju spēlēja Guna Zariņa, izcili – esmu viņas talanta pielūdzēja. Oļģerta Krodera iestudētajā “Pazudušajā dēlā” mums bija lieliska saspēle ar Andri Keišu.
– Jūsu dzimtā valoda ir krievu, skolā esat mīlējusi franču mēli, bet jūs labi runājat latviski.
– Ja es nebūtu bijusi aktrise, studētu romāņu valodas. Franču valodā ir šarms, tādēļ skolā izvēlējos mācīties to, nevis “cieto” vācu valodu, kas skan kā maršs. Apbrīnoju cilvēkus, kuri mācās valodas. Jo vairāk valodu zini, jo plašāks tavs horizonts. Man latviešu valodu iemācīja dzīve, mana meita Inga un viņas latviešu omīte – mana vislielākā skolotāja.
– Savulaik filmējāties arī kino, kādēļ negājāt tālāk šo ceļu?
– Kad stājos Volgogradas teātra studijā, man vēl nebija septiņpadsmit gadu, un uzņemšanās komisijā bija tāds kinorežisors Ivans Afjorovs, kurš meklēja varoni televīzijas filmai “Alkas dziesmas” un pēkšņi izvēlējās mani. Es toreiz nezināju, ka nedrīkst filmēties, nezinot profesiju. Atnāku uz nodarbību, bet visā pilsētā jau izlīmētas afišas ar manu seju. Visi sacīja – Pokrovskis izmetīs tevi laukā!” Kā viņš mani rāja, sacīja – pirmā un pēdējā reize. Esmu filmējusies arī dažās Rīgas kinostudijas filmās, tomēr man nebija laika filmēties, biju ļoti aizņemta repertuārā. Turklāt man patīk kontaktēties ar skatītājiem izrādē.
– Tomēr līdzās teātra spēlei iesaistījāties sabiedriskā amatā – ilgi strādājāt Rīgas domē.
– Septiņpadsmit gadus. Tik daudziem cilvēkiem varēju palīdzēt! Viņi joprojām nāk klāt man uz ielas, sveicina. Kāds atceras, kā man izdevās dabūt retas zāles no ārzemēm, invalīdam telefonu, dzīvokli vecam cilvēkam, kurš to gaidījis gadu desmitiem. Katru mēnesi uzklausīju vai desmitiem vēlētāju un vēlāk gāju un cīnījos par viņu tiesībām, un mani neviens un nekas nevarēja apstādināt. Šobrīd man šķiet, ka deputāti nav tik uzticīgi saviem vēlētājiem. Manā laikā neviens no deputātiem atalgojumu nesaņēma, mēs godīgi kalpojām.
– Šobrīd palīdzību nereti vajag pašiem aktieriem, īpaši senioriem, kamēr teātrī vajadzīgi jauni cilvēki.
– Es to tā neizjūtu. Protams, man nav villas Jūrmalas kāpās, bet savā profesijā, dzīvē esmu paguvusi izdarīt visu, spēlējusi lielas lomas brīnišķīgos aktieru ansambļos izcilu režisoru vadībā. Ja vēl ko gribētu – Jūrmalā, starp Majoriem un Dzintariem, pie laivu stacijas, ir pamesta ēka, bijušais bērnunams. Ikreiz, kad tur esmu, nodomāju – vai krāsainā Latvijas teātra kultūra nebūtu pelnījusi pansionātu vecajiem aktieriem? Viņus tur pieskatītu, cilvēki varētu doties ciemos, viņus sastapt, arī ēka iegūtu jaunu dzīvi. Cik gan aktieru nav atdevuši dzīvi teātrim, nepaspējot nodibināt ģimeni, un vecumdienās viņiem nav bērnu vai mazbērnu, kas palīdzētu. Būtu skaisti, ja šis jautājums būtu šādi atrisināts – Eiropas līmenī. Kāpēc mēs, zeme, kurā ir Dziesmu svētki, nevarētu lepoties ar ko tādu?
– Esat spēlējusi lielas, skaistas lomas, tomēr mūsu teātra profesionāļu atzinība balvas veidā līdz šim gājusi secen. Nav rūgtuma?
– Nezinu. Tā notika. Kad bija Raiņa un Aspazijas gads, vai katrs teātris uzveda izrādes par viņiem, bija daudz labu izrāžu. Man ārkārtīgi patika Māras Ķimeles iestudētā “Aspazija. Personīgi” Jaunajā Rīgas teātrī, un sapratu, ka tur bija patiesi cienīga, lieliska Aspazija (Baiba Broka. – Red.).
– Laiku pa laikam pavīd doma, ka Krievu teātra darbu Latvijas teātra profesionālie vērtētāji atstājuši pabērna lomā, “Spēlmaņu nakts” ar balvām arī nelutina.
– Par to daudz tiek runāts, un arī es par to domāju. Kāpēc tā notiek, nezinu. Atbilde jāmeklē visiem kopā.
– “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu jums bija pārsteigums? Ar kādām emocijām iesit uz ceremoniju?
– Man piezvanīja no Teātra savienības un teica – māksliniec, jums jāšuj karalienes kleita. Tobrīd nodomāju – vai joks, nav taču 1. aprīlis? Reizē saprotu, ka šo balvu ir pelnījuši tik daudzi. Mēs taču zinām, ka pilnvērtīgs aktiera mūžs nozīmē pilnīgu sevis noliegumu. Uz balvu iešu kā uz dzimšanas dienu, visu mūžu esmu dzīvojusi starp kolēģiem kā ģimenē, viņi būs tur, zālē, iešu bez uztraukuma.
– Jūsu dzīve veltīta teātrim, tomēr paguvāt arī meitu izaudzināt, jums ir mazdēls.
– Vajadzēja paspēt visu. Mazdēlam Edgaram ir jau 29 gadi, viņš jau beidzis universitāti, nāk uz izrādēm, nes ziedus. Viens no maniem dzīves principiem ir vienmēr lūgt padomu bērniem un mazbērniem, mācīties no viņiem. Viņi ir tie, kuriem tagad pasaule ir kā uz delnas. Man patīk ar viņiem sarunāties, dzirdēt viņu viedokli, kaut ko ieteikt. Žēl tikai, ka man ir viena meita un viens mazdēls. Tagad visas cerības uz mazmazbērniem. Tā ka man atkal viss vēl priekšā.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
ŅINA ŅEZNAMOVA
* Dzimusi 1943. gada 10. aprīlī, Rīgas Krievu teātra aktrise kopš 1963. gada.
* Lomas teātrī: pašlaik – “Granātu aproce”; iepriekš: Vasiļisa M. Gorkija lugā “Dibenā”, Harpija E. Radzinska lugā “Sarunas ar Sokratu”, Karīna I. Bergmana “Zemeņu lauks”, Katerīna F. Dostojevska lugā “Slepkava”, Vjazopuriha Ļ. Tolstoja “Zirga stāsts”, Ģertrūde V. Šekspīra “Hamlets”, Čeboksarova A. Ostrovska “Trakā nauda”, Arkadina A. Čehova “Kaija”, Šarlote A. Čehova “Ķiršu dārzs”, Vanda K. Sakoni lugā “Traucējumi televīzijā”, Roza Aļeksejevna A. Gaļina lugā “Retro”.
* Lomas kino: “Vīru spēles brīvā dabā” (1978), “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987), “Akmeņainais ceļš” (1983), “Apstākļu sakritība” (1987), “Aizmirstās lietas” (1983).
* Apbalvojumi: Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1973), Latvijas PSR Tautas māksliniece (1982), Triju Zvaigžņu ordenis (2003).
