Ņina Ņeznamova: Ar saknēm Krievijā, bet dvēseli Latvijā 1
Šis mēnesis M. Čehova Rīgas Krievu teātrī aizrit cienījamās mākslinieces Ņinas Ņeznamovas zīmē. 75. šūpļa svētkus aktrise kopā ar ģimeni atzīmēja jau 10. aprīlī, bet viņas mīļajā teātrī svinības notiks 29. aprīlī, kad jubilāre spēlēs galvenā varoņa dzīvokļa saimnieci pēc Aleksandra Kuprina stāstiem veidotajā izrādē “Granāta aproce”. Pēc izrādes skaistajā teātra Retro zālē jubilāre tiks sveikta, lasītas telegrammas un apsveikumi. Protams, saviesīgs humora vakars un cienasts. Uz izrādi aicināti mākslinieces talanta cienītaji. “Tā ir jubileja, bet ne ļoti īpaša, uz pusi apaļa. Mūsu vecumā gan katru gadu ir jubileja,” atzīst jubilāre.
Vietējais “Oskars”
Ņeznamovas kundze mūsu sarunu sāk ar viediem vārdiem, kurus teicis viņas mīļā teātra, kurā aktrise darbojas jau no 1963. gada, kolēģis: “Jo ilgāk cilvēks dzīvo, jo vairāk viņam taisnība. Kaut vai tāpēc, ka viņš vairāk par visiem redzējis sauli uzlecam un norietam, redzējis baložus, bērnu smaidus. Taču ciešanas, kuras viņš izjutis dzīvē, tikai norūda viņu un cilvēks turpina būt laimīgs par spīti ienaidniekam un par prieku māmuļai.”
Izcelt dažas mīļākās un atmiņā paliekošākās lomas no simtiem nospēlēto aktrisei grūti. Bet, lūk, dažas. Viena no tām ir viņas jaunākā lomai pēc Aleksandra Kuprina stāstiem veidotajā izrādē “Granātu aproce”, kuru veidojusi Maskavas režisore Irina Keručenko. Ņinas loma nav liela, bet nozīmīga gan. “Kad tu izej uz skatuves, saproti, ka tāda izrāde nav nepieciešama tikai mums, aktieriem. Arī mūsu teātra skatītājiem – daudzās valodās runājošiem. Pie mums nāk daudzu tautību cilvēki. Tā ir klasika, kura pārbaudīta gadu simtiem, kā Šekspīrs, Čehovs, Blaumanis un daudzi citi dižgari. Skatītāji var sev gūt dzīvesgudras atziņas,” skatīties “Granātu aproci” aicina skatuves māksliniece. Viņa gan dzimusi Volgogradas apgabalā pie Donas, bet gandrīz visu mūžu nodzīvojusi mūsu mazajā, mīļajā Latvijā un nesen saņēmusi “Mūža balvu” teātra mākslinieku iecienītajā pasākumā “Spēlmaņu nakts”, kuru viņa salīdzina ar vietējo “Oskaru”.
Mīlestība cauri gadiem
Viena no pirmajām Krievu teātrī atveidotajām lomām bija Voltēra “Naivais”, kur Ņina spēlēja kopā ar sava amata meistaru – Sergeju Vasiļjevu. Aktrise teic: “Cik tas ir svarīgi un skaisti, un tā ir laime jaunam aktierim strādāt dialogā ar sava amata meistariem!” un pastāsta, ka attēlojusi Sentīvas jaunkundzi – meiteni, kurā iemīlējies pozitīvi domājošs puisis, kuru savukārt spēlējis Aleksejs Mihailovs.
Leonīda Zorina “Varšavas melodijās” aktrise atveidoja Helēnu Modļevsku. “Labestība un mīlestība dzīvē ir galvenais. Kara laikā bojā gājuši visi jaunās sievietes radinieki, un viņa atbrauc mācīties uz Maskavu, uz Konservatoriju. Reiz klasiskās mūzikas koncertā viņai gadījās vieta blakus krievu puisim, kurš izgājis kara šausmas kā zēns. Jaunieši iemīlas, bet viņi nebija vienas tautības, tādēļ valsts viņus centās izšķirt pēc pēckara likuma, kas aizliedz laulības ar ārvalstniekiem. Taču mīlestība likumam nepakļaujas. Pat pēc desmit, divdesmit gadiem viņi centās to saglabāt un izglābt,” stāsta aktrise. Helēnas lomai ir arī otra medaļas puse – viņa neprātīgi cieš, nerodot iespēju savienot savu dzīvi ar iemīļoto.
Blaumanis iemācīja pasmieties par sevi
Ņina saka – stipru sieviešu tēli ir viņas mīļākās lomas. “Tā, piemēram, Antonija Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos”. Šai sievietei ir veca vīra atstāta liela saimniecība, bet vajag jaunu vīru. Kad laulības ar Aleksi izjukušas, Antonija saka: es vairs nesaprotu, raudāt va smieties, bet Dūdars atbild: “Tev jāsmejas, tev jāsmejas. Ja tu pate smejies par savu alošanos, tad citiem tur vairs maz atliks ko smieties!” Blaumanis man to iemācīja – pasmieties par sevi,” atklāj dzīvesgudrā aktrise.
Savukārt Eduarda Radzinska lugā “Sarunas ar Sokrātu” Ņina Ņeznamova atveidoja Harpiju. “Mēs atnākam pasaulē, sakļaujot pirkstus delnās, bet aizejam ar atvērtām plaukstām. Neko es nepaņemu, nekas man nav vajadzīgs. Visa piederu Dievam. Tu no skatuves neaizej tukšs, esi piepildīts domām. Cilvēks arī nāk uz teātri, lai paskatītos uz sevi no malas,” dzīvesgudru atziņu izsaka jubilāre.
Atvērta, dāsna plauksta aktrisei ir arī dzīvē, tādēļ viņai vienmēr ilgs ceļš uz teātri – ar maizīti jāpabaro izsalkušie putnēni, arī gulbji, ar speciālu barību – bez pajumtes palikušie kaķubērni…
