Nīmaņu izkaltā “Autine” . Ciemos pie visā pasaulē slavenajiem Priekuļu kalējiem 15
Nīmaņu kalēji no Priekuļu pagasta “Nīmaņiem” pagājušā gada rudenī “izkala” savu ģimenes uzņēmumu “Autine”. Nosaukums nav veidots no vienkārša burtu savirknējuma. 13. gadsimtā šis apvidus iekļāvās Latgaļu pils novadā Autine. NĪMAŅU ģimenes uzņēmumā saimnieko brāļi MATĪSS, JĀNIS un māsa KARLĪNE.
Katram no viņiem ir savi darba pienākumi. Karlīnes ziņā ir mārketings, Matīss rūpējas par sagādi, bet Jāņa vieta ir kalvē pie ēzes. Kalējs Jānis nelieto vārdu “smēde”, jo tas ir aizguvums no vācu valodas. Viņš savu darba vietu sauc latviskajā vārdā – kalve.
Ar Jāņa interesi par metālkalšanu arī aizsākās Nīmaņu ģimenes uzņēmuma veidošana.
– Sākotnēji kalšanu uztvēru kā hobiju. Kaimiņtante Daina man iedeva pirmo laktu, un es mēģināju izgatavot nazīti. Jāatzīst, ka tas vēl aizvien nav tapis gatavs. Kad jau sāka nākt pasūtījumu darbi, tad šo nodarbošanos vairs nevarēja saukt par hobiju, – teic Jānis.
Pēc Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma beigšanas viņš devās uz Dāniju studēt inženierzinības. Lai arī par mācībām nebija jāmaksā, tomēr dzīvošana šajā valstī izmaksāja pārāk dārgi un jaunietis atgriezās tēva mājās. Tagad Jānis sapratis – nav ko citur laimi meklēt, viņa darbs ir kalvē.
– Mūsu uzņēmums izauga pakāpeniski. Tas ar laiku no projekta attīstījās par uzņēmējdarbību. Mēs gatavojam darba instrumentus – cirvjus un nažus. Tādi uzņēmumi, kas cirvju darināšanai izmanto roku darbu un veic to augstā kvalitātē, saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Mēs saviem izstrādājumiem dodam mūža garantiju. Katalogā paskatījos, ka mūsu cirvji ir vieni no dārgākajiem pasaulē, taču, lai pasūtītājs to saņemtu, viņam jāgaida rindā pusgads. Mums nav iespējams palielināt ražošanas jaudas, jo neesam baltmaizes ceptuve, kur atliek tikai iegādāties vēl vienu iekārtu un dubultot cepienu. Kalšanā galvenais ir prasmīgs kalējs, un tādi no debesīm nekrīt. Priecājos, ka mums ir palīgs, mans draugs Mārcis Liepiņš, kurš izaudzis par lielisku kalēju, – meistaru uzteic Matīss.
Pie sienas novietota pasaules karte ar atzīmētām vietām, kurp aizceļojuši “Autinē” tapušie darba rīki. Tā ir Austrālija, ASV, Kanāda, Aļaska, Japāna, Rietumeiropa… Saimnieki stāsta, ka lētākais cirvis maksā no 120 latiem. Taču, ja šis darba rīks paredzēts maizes pelnīšanai, tad tas ar uzviju atmaksājas. Kalvē stāv sarindoti dažādi cirvji, kas drīz nokļūs pie saviem īpašniekiem. Noliktava uzņēmumam nav nepieciešama, jo saražotā produkcija neuzkrājas.
Cirvjiem ir dažādi modeļi, kas pielāgoti veicamajiem uzdevumiem. Matīss rāda cirvi, kas paredzēts koku gāšanai, tam ir plāns asmens un garš kāts. Zaru apstrādei un krūmāju tīrīšanai paredzēts citāda izskata darba rīks. Tiek kalti arī cirvji namdariem guļbūves baļķu apdarei. Galdnieku cirvīši ir mazāki, lai būtu ērti lietojami. Mednieku cirvis ir ar specifisku aizmuguri, lai varētu vieglāk atdalīt ādu no taukiem. Pārliecinos, ka cirvju pasaule ir visai dažāda. Viens no darinājumiem paredzēts jaunlaulātajiem, lai kāzu naktī to paliktu zem gultas ar cerību, ka pirmais pasaulē nāks dēls. Katrā cirvja kātā iegravēta firmas “Autine” zīme, kas veidota tādā kā rūnu rakstā.
– Lielveikalā pērkot cirvi, nezini, no kāda materiāla tas darināts, kāda cietība. Mēs strādājam pie tā, lai iegūtu no tērauda labāko. Jānis darbojas arī ar Damaskas tēraudu, – pastāsta Matīss.
Jānis tikmēr iedarbinājis gāzes ēzi, lai mums parādītu, kā tiek kalts nazis. Nīmaņi arī uzņēmuši video par cirvju kalšanu, ko ievietojuši interneta vietnē. Pāris nedēļās to bija vērojuši ap 200 tūkstošiem skatītāju.
– Mēs gribējām parādīt amatniecības radīšanas skaistumu. Kalšana nav dzelžu klapēšana, tas ir meditatīvs process. Mēs liekam kopā vecās tehnoloģijas ar jaunajām. Nekaļam arheoloģiskus darba rīkus, jo mums jāattīsta uzņēmējdarbība un ar autentiskiem darinājumiem nevar uzturēt dzīvu amatniecību, – spriež Jānis.
Pavaicāju, vai viņš varētu izkalt arī zobenu? Jānis apstiprina, ka varētu, bet nedrīkst to darīt, jo tam nepieciešama speciāla atļauja. Bet kā ar laimes kalšanu?
– Pāris reizes esmu izkalis laimi pakava veidolā, kas dāvināta uz kāzām. Bet domāju, mēs varam būt laimīgi, ka esam izkaluši ģimenes uzņēmumu, – teic Jānis.
Vecākais brālis piebilst: – Mēs mācāmies sadzīvot, sastrādāties, sadalīt darbus, bet necīnāmies savā starpā par ietekmi. Ne vienmēr mums iet gludi, gadās arī strīdi, bet ģimenes uzņēmumam ir tā priekšrocība, ka apkārt visi savējie.
Priekuļu pagastā no visiem trijiem Nīmaņiem pastāvīgi dzīvo tikai Jānis. Matīsam dienas lielākoties aizrit starp Cēsīm un Rīgu, bet Karlīne Latvijas Universitātē studē baltu filoloģiju. Toties nedēļas nogalēs visi ierodas tēva mājās. Karlīne ir izbijusi profesionāla sportiste, divkārtējā Latvijas čempione basketbolā, spēlējusi sieviešu basketbola valsts izlasē, bet pēc 2011. gada Eiropas čempionāta atstāja spēles laukumu gūtās traumas dēļ.
Savukārt Matīsa intereses saistītas ar medicīnu. Viņš ticis līdz trešajam kursam, bet tagad ir brīvklausītāja statusā.
– Nezinu, kā būs ar studiju turpināšanu, jo darbs ģimenes uzņēmumā prasa daudz laika. Man jau ir trīsdesmit gadi, bet medicīnas apgūšanai nepieciešams ilgs laiks. Kad mācībām un rezidentūrai būs pielikts punkts, es jau būšu dakteris ar bārdu, – spriež Matīss.
Toties viņš nav atteicies no sportiskajām aktivitātēm, braukšanas ar BMX frīstailā.
Uz Priekuļu pagasta “Nīmaņiem” ģimene pārcēlās pirms divdesmit gadiem. Pirms tam viņi dzīvoja Cīrulīšos, kur ģimenes galva Jānis apsaimniekoja kamaniņu trasi. “Nīmaņi” ir Jāņa dzimtas mantojums. Viņa priekšteči 1875. gadā izpirka zemi no muižas. Zināmākais no senčiem bija vecvectēva brālis ārsts Jēkabs Nīmanis, kurš savulaik izveidoja privāto bērnu slimnīcu. Jēkabs iestādīja lielu ābeļdārzu, lai mazajiem pacientiem gatavotu ābolu biezeņus un spiestu sulu. Kādreizējā dzīvojamā māja gan nav saglabājusies, tā ir nodegusi, un tagad tās vietā zaļo divas diženas egles. Jānis dzīvošanai pielāgoja agrāko kūti un garāžu. Saimnieks pats jau ir pensijā, bet sieva Aija stādā par sporta ārsti Cēsu sporta skolā. Jānis seniors spriež, cik viņam zināms, senčos neviens kalējs nav bijis. Nezin no kā jaunākais dēls Jānis mantojis aizrautību uz metālu un kalšanu.
– Vēroju, ka interese par roku darbiem atdzimst, jo tās neviens instruments nevar aizstāt. Piedalījos skautu un gaidu nometnē, kur rādīju un stāstīju par kalšanu. Pie mums bija ieradusies amerikāņu tūristu grupa, ar interesi vēroja, kā es darbojos ar Damaskas tēraudu. Lai tiktu pie darbnīcas iekārtām, mums nenācās nokļūt kredītu jūgā, jo daudzas no tām ir sameistarotas no veciem dzelžiem vai iemainītas pret vecu “gaziku”. Amatniekam viss noder, jo, kā smejas – amatnieks neņem rokās tikai karstu dzelzi, – noteic kalējs Jānis.
Video – Jānis Nīmanis vietnē “Youtube” kļuvis par īstu zvaigzni pasaules mērogā – video, kurā redzama Damaskas naža tapšana, skatīts gandrīz pusmiljonu reižu.
