Nils Muižnieks sācis aktīvu cēlienu jaunajā amatā 1
Finanšu un ekonomiskā krīze ir atstājusi nopietnu ietekmi uz cilvēktiesībām, un arī Latvijā tās sekas uz maz-aizsargātajiem cilvēkiem mēs vēl pilnībā neaptveram, secina Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks.
Pēc jaunajā amatā pavadītā pusgada N. Muižnieks jau veicis cilvēktiesību situācijas novērtējumu vairākās valstīs un plāno arī turpmākas vizītes.
Publiskās tikšanās reizēs N. Muižnieks nevairās stāstīt, ka ir no Latvijas, bet pretī saņem daudz jautājumu, kā ar cilvēktiesībām pie mums un īpaši nepilsoņu lietās.
Latvijas apmeklējumam pagaidām precīzs laiks nav noteikts, taču tuvākajās dienās viņš dosies savā pirmajā iepazīšanās vizītē uz Krieviju.
– Jūs savā amatā esat nedaudz vairāk kā pusgadu. Kā pats vērtējat, kāds tas bijis? Vairāk sava darba un cilvēku iepazīšana, vai esat ko jūtamu arī paveicis?
N. Muižnieks: – Par laimi, es varēju ļoti intensīvi sākt strādā jau kopš pirmās dienas, 1. aprīļa, jo mans priekštecis (līdzšinējais cilvēktiesību komisārs, zviedrs Tomass Hamerbergs. – I. S.) veda mani līdzi savā pēdējā vizītē uz Bosniju, Serbiju, Horvātiju un Slovēniju. Esmu bijis jau četrās valstu vizītēs, un mēs esam publicējuši jau četrus lielus ziņojumus par Portugāli, Austriju, Somiju, Itāliju. Šogad būs vēl trīs ziņojumi – par Maķedoniju, Grieķiju un Čehiju. Darbs ir ļoti interesants, intensīvs, mācos katru dienu, un pieci gadi man vēl priekšā.
– Viens no jūsu interešu objektiem cilvēktiesību komisāra darbā ir tas, kā finanšu un ekonomiskā krīze Eiropā ir ietekmējusi cilvēktiesības. Cik smagas šīs sekas un ietekme ir?
– Tā ir ietekmējusi cilvēktiesības ļoti daudzās valstīs, turklāt daudz un dažādas tiesības – gan sociāli ekonomiskās, gan pilsoniskās, gan politiskās. Diskusijas par krīzi pārsvarā notiek Dienvideiropā, lai gan mēs arī Latvijā ļoti labi zinām, kas ir krīze. Ļoti daudzi Austrumeiropā skatās uz jau nogrieztajām algām Rietumeiropā un domā: “Mēs gan gribētu tādas algas.” Ļoti daudzi cilvēki Eiropas Padomes valstīs dzīvo diezgan lielā nabadzībā, un viņiem šī krīze ir jau ilgstoša.
Krīze visvairāk ietekmē mazaizsargātās grupas – bērnus, invalīdus, vecus cilvēkus, imigrantus, bēgļus, čigānus jeb romus, un mana funkcija ir šajās diskusijās par krīzi atgādināt par cilvēktiesībām, vērst uzmanību uz šo grupu situāciju.
Ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēktiesību pamatstruktūras – tiesas, policija, ombudi vai cilvēktiesību institūcijas – netiek iznīcinātas krīzes apstākļos, jo tad cilvēktiesībām nākotnē būs ļoti nopietnas sekas. Mēs bieži esam redzējuši, ka tieši šo institūciju budžeti ir griezti neproporcionāli daudz.
– Viens ir strādāt ar valdībām, saukt politiķus pie prāta negriezt pabalstus un pensijas, bet kā ir ar starptautiskajiem naudas aizdevējiem, vai arī nav jāapelē pie viņu sirdsapziņas neprasīt no valstīm vairāk, nekā tās spēj izdarīt?
– Domāju, ka ir, lai gan Latvijas apstākļos, cik atceros, tieši Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas Komisija bija tā, kas teica – jūs nevarat griezt uz pensiju rēķina un tamlīdzīgi. Mans mandāts ir runāt nevis ar Starptautisko valūtas fondu, bet drīzāk ar Eiropas Padomes dalībvalstu valdībām. Skaidrs, ka arī Eiropas Komisijai tur ir sava loma, un, lai gan tā ir mans partneris, bet reizēm neīsteno pietiekami stingru cilvēktiesību politiku, līdz ar to mans darbs ir Eiropas Komisiju kritizēt, un to es arī daru. Bet ar Starptautisko valūtas fondu vai Pasaules banku man īsti nav mandāta strādāt, lai gan bieži man ir jāvēro un jāskatās, kādas ir sekas viņu darbībai atsevišķās valstīs.
– Cik liela ietekme krīzei bija un joprojām ir uz cilvēktiesībām Latvijā?
– Domāju, tas viss notika tik strauji, ka nebija laika konsultēties, kā tas ietekmēs bērnus, invalīdus, vecus cilvēkus. Par to ir žēl, jo mēs redzam piemērus no citām valstīm, ka var griezt tā, lai nevienlīdzība sabiedrībā nekļūtu lielāka, taču mūsu gadījumā notika pretējais.
Žēl, ka mūsu cilvēktiesību institūcijas, tiesībsargs un citi nebija pietiekami spēcīgi un valdība nevarēja ar viņiem konsultēties, lai noskaidrotu, kas būtu saskaņā ar cilvēktiesībām, kas būtu problemātiskāk.
Skaidrs, ka krīze skāra īpaši mazaizsargātās grupas, un mēs pat īsti to nenojaušam, jo datu par bērnu, invalīdu, čigānu stāvokli Latvijā mums ir ļoti maz, un tad, kad tie būs pieejami, mēs atklāsim, ka problēmas ir daudz nopietnākas, nekā mēs sākotnēji aptvērām.
– Cik daudz šā pusgada laikā Eiropas Padomes gaiteņos esat dzirdējis par Latviju?
– Samērā maz. Latvijas vārds droši vien tiks locīts Eiropas Padomes koridoros saistībā ar minoritāšu konvenciju, tad, kad publicēs spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumu un kad man būs kāda vizīte Latvijā. Jāteic, ka tā šobrīd nav manos tuvākās nākotnes plānos, bet es noteikti to darīšu, jo man ir jāapmeklē visas 47 Eiropas Padomes dalībvalstis un daudzās no tām es būšu vairākkārt, tā ka nākotnē noteikti braukšu uz Latviju, bet, kad tas būs, precīzi vēl nevaru pateikt.
– Kā jūs vērtējat ideju rosināt referendumu Latvijā par pilsonības automātisku piešķiršanu visiem nepilsoņiem?
– Referendumi, protams, ir demokrātijas izpausme, bet es gribētu redzēt pārmaiņas pilsonības politikā pēc diskusijām un vairākuma balsojuma parlamentā. Tas, kas ir vajadzīgs no cilvēktiesību viedokļa, jau sen ir zināms, un daudzas institūcijas Latvijā jau ir aicinājušas veikt zināmas izmaiņas, īpaši kas saistās ar bērniem nepilsoņiem. Es ļoti ceru, ka šis jautājums Latvijā tiks risināts.
– Drīzumā brauksiet uz Krieviju. Kādiem jautājumiem tur pievērsīsieties?
– Eiropas Padomes komisāra birojs ir ilgstoši sadarbojies ar Krieviju kā ar visām Eiropas Padomes dalībvalstīm. Mums ir īpašas attiecības, jo reti kurai citai institūcijai ir atļauts strādāt cilvēktiesību jomā Ziemeļkaukāzā. Cits jautājums, protams, cik šim darbam ir liela ietekme. Problēmu tur ir daudz, un tās ir nopietnas.
Šī būs iepazīšanās vizīte, kuras laikā es iepazīstināšu ar sevi, satikšos gan ar amatpersonām, gan ar cilvēktiesību aktīvistiem, gan Krievijas ombudu, lai sagatavotu augsni pilnvērtīgai vizītei ar ziņojumu nākamajā gadā. Esmu identificējis vismaz vienu no lielām prioritātēm, ko analizēšu Krievijas situācijā, un tā ir tiesu sistēma.
Krievija ir tā valsts, no kurienes Eiropas Cilvēktiesību tiesā ienāk visvairāk sūdzību – viena ceturtā daļa no visām sūdzībām, un tās ir par dažādiem jautājumiem – gan par apstākļiem pirmstiesas izmeklēšanas izolatoros, gan par stāvokli Čečenijā un citur Ziemeļkaukāzā, gan par lietu izskatīšanas kārtību.
Esmu publiski jau paziņojis, ka ar šīm valstīm, no kurām Eiropas Cilvēktiesību tiesā ienāk visvairāk lietu, mēģināšu strādāt intensīvi, lai atklātu un risinātu cēloņus un veicinātu reformas. Tas ir viens no jautājumiem, un, protams, tiesu efektivitāte un neatkarība ir ļoti cieši saistīta ar daudzām citām cilvēktiesībām.
– Vai Krievijā runāsiet arī par konkrētām lietām, piemēram, par pēdējā laikā daudz un skaļi izskanējušo Krievijas meiteņu pankroka grupas “Pussy Riot” apcietināšanu?
– Mandāts man liedz izskatīt individuālas sūdzības. Drīzāk šie individuālie gadījumi varētu būs simptoms plašākām problēmām, ko es analizētu, proti, par tiesu sistēmas neatkarību, politizēšanu un tamlīdzīgi.
– Vai jūtat, ka šajā amatā jums tiešām ir iespēja ietekmēt procesus?
– Ne vienmēr un ne visās valstīs, bet es jau dzirdu, kā atsaucas uz mūsu ziņojumiem vai kā izmanto manis teikto vai rakstīto. Bieži vien tas ir tikai sadarbībā ar citiem, ar cilvēkiem, kas grib īstenot reformas savās valstīs, es varu viņus iedrošināt un dot viņiem papildu argumentus. Tomēr Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra balss skan daudz skaļāk, nekā es biju iedomājies.
Uzziņa Eiropas Padomi (EP) 1949. gadā nodibināja desmit Rietumeiropas valstis. Tagad tajā ietilpst 47 dalībvalstis. Organizācijas būtība ir panākt lielāku vienotību starp tās loceklēm to ideālu un principu nodrošināšanai un īstenošanai, kas veido šo valstu kopējo mantojumu un veicina ekonomisko un sociālo progresu. Organizācijas oficiālā valoda ir angļu un franču. EP iestādes atrodas Francijā, Strasbūrā. EP ir tikai viens komisāra postenis, un tas ir cilvēktiesību komisārs. Nils Muižnieks šo amatu ieguva, izturot konkursu un izpelnoties arī absolūto balsu vairākumu Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Nila Muižnieka uzdevums Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatā ir mudināt cilvēktiesību ievērošanu visās 47 dalībvalstīs, tostarp arī Latvijā. Viņam ir jāsadarbojas ar plašu skaitu starptautisko un nacionālo institūciju, kas uzrauga un strādā ar cilvēktiesību jautājumiem. To vidū ir arī ANO, Eiropas Savienības iestādes, pazīstamākas nevalstiskās organizācijas, universitātes un domnīcas. Cilvēktiesību komisāra uzdevumi nav izskatīt individuālas sūdzības, bet censties veicināt cilvēktiesību ievērošanu ar savu padomu, izglītojošo darbu, pētījumiem un vizītēm dalībvalstīs. |
