Nils Konstantinovs par pusaudžu klaiņošanu: ”Dienās, kad pusaudzis nav mājās, viņš ir pakļauts visiem iespējamiem riskiem, sākot ar narkotikām un beidzot ar prostitūciju” 103
Tas, ka pusaudzis ir aizbēdzis, ne vienmēr nozīmē, ka viņam mājās ir slikti. Ir gadījumi, kad vecākiem tiešām nevajadzētu sevi vainot. Pusaudžu klaiņošana reizēm var būt saistīta ar faktoriem, kas ir ārpus ģimenes, sarunā ar LA.LV norāda Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Konstantinovs.
“Mūsdienās var izšķirt divas tādas lielās grupas, kas mēdz klaiņot un bēgt. Pati lielākā grupa ir sociālā riska pusaudži, un tie ir pusaudži, kuri pārsvarā dzīvo iestādēs. Mēs zinām, ka bēgšanas notiek bieži no krīzes centriem, no bērnu namiem. Un nereti viņi atrodas klaiņošanā nedēļām un mēnešiem ilgi. Un ir loģiski saprotams, ka tie pusaudži ir vietās, kurās viņi negrib būt, kurās viņiem nav labas attiecības, kurās tiek piedzīvotas dažādas traumatiskas pieredzes un, loģiski, pie pirmās izdevības viņi mēģina no turienes tikt prom.
Savukārt, ir otrā grupa. Šie pusaudži bieži vien ir no ģimenēm, kurās nav tādas problēmas. Arī šādās ģimenēs pusaudži var aizbēgt, aizklaiņoties un tur reizēm ir viens no trīs variantiem. Tas var būt kaut kāds žests. Tas var būt kaut kāds pusaudža vēstījums. Tas ir veids, kā mēģina pierādīt savu autonomiju. Vēl tas ir saistīts ar draugu ietekmi, kad pusaudzis nonāk tādā vidē starp citiem pusaudžiem, kuri ir tie klaiņotāji. Pusaudžiem vispār ir tendence rīkoties tā, kā rīkojas viņu draugi, tas viņiem ir ļoti svarīgi un, ja kaut kādu iemeslu dēļ iekrīt tādā grupā, kas tā dara, tad, iespējams, ka viņš tā arī darīs. Meitenēm, protams, var rasties simpātijas, puišiem tā var būt piederība kādai grupai vai bariņam, vai grupējumam, bandai.“
LA.LV jau rakstījām par nepilnus 15 gadus veco Samantu Zālīti, kuru valsts policija meklē jau ceturto reizi. Meitene aizgāja uz tikšanos Mežaparkā un mājās nepārnāca. Ģimene ļoti uztraucas par meitenes prombūtni.
Samanta nav vienīgā pusaudze, kuras vārds un uzvārds atkārtojas meklējamo personu datu bāzē. Sabiedrība nereti pat neiesaistās šādu, regulāri klaiņojošo bērnu meklēšanā, jo uzskata – tas taču klaiņotājs, gan atradīsies.
Nils Konstantinovs norāda: ”To ir vērts ļoti nopietni uztvert, jo tajās dienās, kad pusaudzis nav mājās, viņš ir pakļauts pilnīgi visiem iespējamiem apstākļiem un riskiem. Sākot ar narkotikām un ļoti bieži beidzot ar visa veida prostitūciju. Tur ir ļoti augstas visādas seksuālas izmantošanas un viss pārējais.”
Pusaudzis, kurš aizbēdzis no mājām, reti pavada laiku viens. Viņam ir jāguļ, jāēd. Nils Konstantinovs uzsver, ka pastāv pusaudžu “pritoni”, kā arī nereti šie bērni nakšņo pie pieaugušajiem.
“No manas pieredzes, pusaudži paliek arī pie citiem pusaudžiem, kuru vecāki strādā ārzemēs. Ir pusaudži, kuri dzīvo vieni paši. Viņu skaits ir diezgan liels, un tad šie dzīvokļi kļūst par tādām vietām, kur viņi (klaiņojošie pusaudži – red.) var palikt. Tādi, akurāt, ielas bērni, kas gulētu pažobelēs un zem tiltiem kā 90 – tajos, tādu mums relatīvi ir maz. Viņi pārsvarā kaut kur paliek. Vai nu tas dzīvoklis pieder citiem pusaudžiem, vai pieaugušajiem. Viņi iepazīstas ar pieaugušajiem, kas pārdod narkotikas, vai caur internetu, vai vietās, kur viņi tusējas. Visefektīgākā intervence ir darboties ar to visu, uz kurieni viņš bēg. Vislabākais risinājums ir vērsties pret to draugu grupu, vai tiem pieaugušajiem, kuri ar to nodarbojas. Protams, tas ir pretlikumīgi! Man, protams, ir bijuši tādi gadījumi, ko mēs ar policiju esam risinājuši un diezgan efektīvi, uzmeklējot tos pieaugušos, pie kā tas jaunietis bēg.“
Bērniem, pusaudžiem, kuri klaiņo un bēg no mājām, visbiežāk nepalīdz tas, ka reizi nedēļā var aiziet pie psihologa aprunāties. Tā nebūs tā lieta, kas viņam palīdzēs.
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs: “Mums patiesībā ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nemaz tie pakalpojumi, kas būtu vērsti tieši uz tiem klaiņojošajiem pusaudžiem. Nav daudz, kur vērsties, jo darbs ar klaiņojošu pusaudzi ir diezgan specifisks un viņam vajadzētu būt pilnīgi citādākam, nekā, teiksim, citiem pusaudžiem, kuriem var palīdzēt citos veidos. Ja bērns atrodas klaiņošanā un viņš to bieži dara, tad principā tur ir nepieciešami tādi cilvēki, kas brauc uz tiem “pritoniem”. Ir nepieciešami ielu darbinieki, kas strādā jauniešu pulcēšanās vietās. Ir nepieciešami specializēti Valsts polcisti, kas strādā ar viņiem. Mums nekā tāda īsti nav un, tostarp, arī patiesībā diezgan bieži tā labā prakse ir tāda, ka, jauniešus reizēm, vismaz uz laiku, ieliek kaut kādās vietās, kur fiziski viņus var paturēt. Teiksim, kaut kādā drošā, terapeitiskā vidē vai terapeitiskajās ģimenēs, piemēram, tos pusaudžus, kuri bēg no institūcijām, bet mums arī tādas īsti nav.“
