Ievas Nikoletes Dāboliņas etnogrāfiskā suvenīrlelle Laimdota jau kļuvusi slavena 3
Laikā, kad pasaule kļūst atvērta, daudzas tradicionālās kultūras vērtības palēnām izzūd. Leļļu mākslinieces un dzejnieces Ievas Nikoletes Dāboliņas darinātās lelles vienmēr gatavas atgādināt latviešiem šaipusē un taipusē, kas mēs īsti esam, no kāda kopīga klēpja nākam.
“Esmu izaugusi ļoti radošā vidē. Tētis bija mežsaimnieks un brīvajā laikā gleznoja. Mana mammīte “Daiļradei” taisīja miniatūras etnogrāfiskās lellītes no dzijas un vēlāk auda spilvenus. Tā viņa pelnīja naudu. Par katru lellīti viņai maksāja 50 kapeikas. Kad bija gatavs lielāks pulciņš, taisījām Dziesmu svētkus. Tikai rokas lika nomazgāt,” stāsta leļļu zīmola “Latvju lietas” radītāja Ieva Nikolete Dāboliņa. “Tieši tās pašas dzijas lellītes kā savu meistarstiķi bija radījusi mana tēvamāte, lai saņemtu tautas daiļamata meistares nosaukumu. Bijām pieci bērni, vecākiem bija traki jāstrādā, lai mūs izaudzinātu. Mums bija liela brīvība, pilna māja ar grāmatām un darbarīkiem. No mazām dienām visi zīmējām, rasējām, konstruējām, un mēs, meitenes, vēl tamborējām un šuvām, jo gribējās apģērbties. Iespējams, manu nākotnes profesiju ietekmēja mans otrais vārds – Nikolete, kurš dots par godu senfranču mīlas teiksmas varonei. Padomju skolā rotaļīgais ārzemju vārds radīja grūtības. Tomēr, ja jau esi Nikolete, kāds brīnums, ka kļūsti par leļļu dzejnieci un mākslinieci?”
No krīzes uz krīzi
Ievas Nikoletes pamatprofesija ir ekonomiste. Krīzes sākumā viņa aizgāja no labi apmaksāta darba ar pārliecību, ka spēs pati sevi uzturēt. Ideja par lellēm radās, kad Nikolete uzsāka realizēt seno sapni par tautastērpu un secināja, ka veikalos nav nevienas skaistas un īstas latviešu lelles. “Mūsu unikalitāte ir tieši latviskumā. Protams, to jāprot pasniegt šodienas cilvēkam saprotamā veidā un jaunā kvalitātē, taču, ja gribam būt īpaši un atšķirīgi, produkta latviskums jau ir viens no veiksmes faktoriem,” tā māksliniece.
Sākumā viņa visu gribēja darīt pati, tomēr drīz saprata, ka visu neprot. Neprot noadīt mazas rakstainas zeķītes un cimdiņus, uztaisīt īstas pastaliņas. Tā nu palīgā ņēma arvien jaunus meistarus un beigās kopā strādāja jau ducis. Pirmais eksperimentālais lelles “Saulesmeita” prototips tapa 2009. gadā un nebija veiksmīgs. Bet, izejmateriālus meklējot, viņa iegāja tautastērpu centrā “Senā klēts” un drīz iestājās tur darbā. Bija vistrakākais krīzes laiks, lielākā daļa Vecrīgas izmirusi. Viņas uzdevums bija pārcelt “Seno klēti” uz jaunām telpām Rātslaukumā. Nostrādājusi pusotru gadu, meistare ieguva fantastisku pieredzi pašā notikumu centrā. Klētī apgrozījās amatnieki, meistari un eksperti, vienmēr kaut kas tika apspriests, pētīts un radīts. Tur arī varēja labi iepazīt potenciālos pircējus. Gandrīz katru nedēļu kāds tūrists jautāja, vai vecās, drusku spocīgās etnogrāfiskās lelles plauktā var arī iegādāties.
