Nikolajs Stepanovs: Politikā esmu paēdis sāli 0
“Latvijas Avīzes” pārstāvji Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās Cēsīs, kur par Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāju strādā NIKOLAJS STEPANOVS.
Pašvaldību vēlēšanās Stepanova kungs kandidēja kā Nr. 1 “Reģionu alianses” sarakstā un uzvarēja Gulbenes novadā. Ilgus gadus viņš vadīja Gulbenes pilsētas domi, un pagājšceturtdien pirmajā Gulbenes novada domes jaunā sasaukuma sēdē ar 16 balsīm par un vienu pret atkal tika ievēlēts par domes priekšsēdētāju. Mūsu saruna notika vēl pirms šīs domes sēdes.
V. Krustiņš: – Stepanova kungs, jūs varētu sveikt kā aizvadīto pašvaldību vēlēšanu uzvarētāju?
N. Stepanovs: – Nu, tā – uz asmens, sarunu vešanas ceļā. Godīgi sakot, politisks kariņš nekur laukos un nevienā pašvaldībā nenāk par labu. Vislabāk būtu, ja visi mēģinātu norunāt darīt visas lietas, kā vajag. Diemžēl gadās, ka vienam ir ambīcijas, otram deguns vai vēl kas nepatīk. Politiskā slimība no augšas ir vietām aizgājusi uz leju, ka jau sāk traucēt strādāt.
– Kā tas praktiski izpaužas?
– Pamatā cīņa par krēsliem, un par vienu otru tās dalībnieku rodas priekšstats, ka galvenais viņam ir krēsls, nevis novada attīstība un te dzīvojošie cilvēki. Par to man žēl.
– Pirms vēlēšanām bija jūtamas viedokļu taisītāju direktīvas, kuras izplatīja, lai cilvēki zinātu, kā jādomā. Kur asa konkurence, daudz sarakstu, tas ir pareizi, kamēr Naukšēnos žurnālisti stipri pārdzīvoja – kā jums tā, tikai viens saraksts! Otra direktīva nāk kā nepatīkams pēcvēlēšanu secinājums – ir aprindas, kam nepatīk, ka pārāk daudz vecie esot palikuši uz vietas. Taču vēlētāji izlēma dot priekšroku stabilitātei, nevis politikai.
– Tam bija diezgan liela pretdarbība. Cilvēks ir tikai cilvēks. Ja viņam nav pilnīgas informācijas, tad var ieskaidrot tādas lietas, ka, no rīta piecēlies, nesapratīsi, kur tas vakarā ņemts. Par mani izplatījuši – piederot divas mājas Siguldā, Dānijā sala, bet Ventspilī puse no ostas.
Pēdējās ziņas nāca, ka Stepanovam esot māja un zeme Austrālijā. Citā sasaukumā gribēja iestāstīt, ka Stepanovs cilvēkus uz Sibīriju 1949. gadā sūtījis, bet esmu piedzimis gadu pēc 1949. Nu – tas lai paliek priekšvēlēšanu cīniņu vēsturei.
Bet jūs pareizi sakāt, ka stabilizēšanās ir laba lieta. Tā neder, ka pašvaldība ar ministru Rīgā norunā projektu, bet, līdzko vadītājs pārrodas mājās, tā priekšā ziņa, ka viss jāmaina. Tāpat pašvaldībās – ir vietas, kur revolūcijas sataisa ik pēc pusgada, un iedzīvotāji tik bažījas, kad būs nākamā. Tas nevienam lāgā nepatīk. Es tāpēc piekritu vadīt “Reģionu alianses” listi, ka mums, gulbeniešiem, pateica – skatieties paši uz vietas, kā labāk, komandas no augšas negaidiet, jo nebūs.
Tomēr, arī sarakstu veidojot, nolēmām, ka puse kandidātu būs pilnīgi jauni, ne reizi nestartējuši vēlēšanās, nebijuši deputātos.
Tas tāpēc, ka jauniešus pamazām jāmāca ieiet politikā, prātīgi rīkoties, nezaudēt galvu un neiekrist trakā maksimālismā. Nevar tā, ka, vienu dienu iebraucis Parīzē, kaut ko tur ieraudzījis, kliedz – to mēs ieviesīsim Latvijā! Parīze ir Parīze, bet Latvija ir Latvija. Akurāt kā Rīga ir Rīga, bet Gulbenes novads – Gulbenes novads.
– Vai šī stratēģija attaisnojās?
– Ievēlēja četrus vecos un trīs jaunos. Iesācējam grūtāk, kamēr nav atpazīstamības. Mani aptur uz ielas, izvaicā, iesaka – tīri patīkami, ka pazīst, ka neesi par velti deputātos nosēdējis. Tāpēc piekrītu, ka vajag stabilitāti, bet visu laiku jānotiek sagatavošanas procesam, lai ir kas pārņemtu stafeti tālāk.
– Bet zināmā mērā ir modes jautājums, ka vajag pārmaiņas. Pietrūkst atbildes – par kādām pārmaiņām ir runa! Nu, piemēram, šajās vēlēšanās kristalizējās redzējums, ka reģionu politikai jābūt vairāk pārstāvētai Rīgā.
– Atbilde sastāv no divām daļām. Jā, reģionālo partiju līderi, ieskaitot mūsu Ences kungu no “Reģionu alianses”, nespēlē paslēpes, saka – mēģinās startēt Saeimas vēlēšanās. Taču, ja mazo partiju vadītāji domā tikt Saeimā katrs ar savu sarakstu, būs jāviļas.
Jāsēžas pie sarunu galda, jāsaprot, kas var būt un kas nebūt, kad spēkus saliek kopā. Subjektīvi man izskatās, ka pašlaik Saeimā tas “centrs” vien grozās, par reģioniem domā pamaz un par nomalēm vispār diezgan bieži aizmirst.
– “Centrs” taču arī pieteicies sēdēt pie sarunu galda, vadīt reģionu kolēģus, nokārtot, ka viņiem būs “viss” vai “ļoti daudz”. Bet jūs varētu sākt ar konkrētību – dosiet mums tiesības noteikt, kas būs pašvaldību ministrs!
– Politikā esmu paēdis sāli ļoti labi, tagad droši vien būs citi kungi, kuri vedīs apaļā galda sarunas. Protams, ka tās būs un būs arī tirgošanās. Tur jāprasa noteikt gan reģionu īpašo svaru, gan gādāt par vājajiem punktiem un arī Latvijas nomales nedrīkstam pazaudēt. Laukos labāk redzam – caur transporta kustību, caur pastu un sakariem, caur iestāžu slēgšanu ekonomikas dēļ, ka cilvēks paliek aizvien tālāk, tālāk no slimnīcas, skolas un veikala. Tamdēļ “Reģionu alianse” ir dibināta – reģionu un lauku interešu pārstāvniecībai. Jūs jautājat par pārmaiņām. Nepiekrītu pārmaiņām pārmaiņu dēļ, kad puķupodu pārliek no viena stūra uz otru. Tām jābūt ar saturu un pēc precīziem aprēķiniem.
Man, piemēram, neliekas, ka mūsu novadā jārīkojas uz baigām pārmaiņām. Vienā otrā virzienā varētu ekonomiskāk pasaimniekot – jā, tam piekrītu, bet revolūcijas netaisīsim. Gulbene ir tur, kur ir, – 180 km no Rīgas, tāpēc ar vietējo specifiku. Jebkurš uzņēmējs skatīsies darba resursu, sociālo bloku, dzelzceļu, gāzi, sakarus, un ne vienmēr visur varam tikt līdzi.
Strādāsim pie atbalsta uzņēmējdarbībai, bet paldies Dievam, ka pagastvečiem pārgājusi slimība plānot, ka ik pagastā būs rūpnīca, ražos no papīra līdz lielgabaliem. Atvainojos, tā nebūs, pagastā būs problēma salasīt darbiniekus kaut vienam ceham! Šodien i grāmatvedi nevar lāgā atrast. Un tā problēma ir, ka tas, kas automātiski attīstīsies Rīgā, neattīstīsies ar to pašu automātismu Gulbenē, tāpēc valstij uzņēmējiem jāpalīdz drošāk ieiet novados. Un Rīga, starp citu, dzīvo uz laucinieku rēķina!
– Nē, viņi saka, ka otrādi.
– Realitāte ir cita. Jaunie speciālisti, ģimenes iet uz turieni. No kurienes iet? No Anglijas? Nē, no mūsu laukiem. Lauksaimniecībā, attīstoties mehanizācijai, darba rokas vajag mazāk, taču – augstāk kvalificētas. Par arodskolu sakārtošanu runā vai visus 10 gadus.
Vidzemes reģionā ir 12 skolas, kur māca profesiju, bet jāpārskata gan to skaits, gan specialitātes. Piepildījums tām ir par 60% – nav mācāmā “materiāla”, mēs vēl visu Latgali varētu paņemt klāt apmācībā. Savukārt nav jābūt, ka visur sagatavo pavāru palīgus, kamēr vajadzīgs arods ir gaļas pārstrādātājs vai ceļinieks. Tur reģionus maz laiž pie teikšanas.
– Tad pašreiz veidojas situācija, ka to var labot. Ka pašvaldībām ir sava partija, sava frakcija, kas apņemas aizstāvēt intereses.
– Pareizi. Bet arī pie lēmumu pieņemšanas ir neiznīdējama “vājība”, ka pirmajā, otrajā gadā pēc ievēlēšanas Saeima kaut ko nepopulāru nolemj, bet tad tuvojas pašvaldību, Eiroparlamenta un vēl kāda balsošana un viss kļūst lēnāks. Pirms Saeimas vēlēšanām steidzīgi sasola, tas pa daļai jāpilda, un tad pirmie divi ražīgie gadi tiek nobumbulēti. Turklāt ir lietas, ko centrā līdz galam nesaprot, tikām pašvaldnieki tajās iegrimuši līdz kaklam, bet viņos neklausās. Tāpēc vajadzīga reģionu partiju apvienība, kas risinās daļu problēmu. Ja to nerisināsim mēs, to piespiedīs dzīve ar daudz sliktākiem noteikumiem. Tas attiecas uz ceļiem, uz profesionāli tehnisko izglītību un daudz ko citu.
E. Līcītis: – No kā varētu komplektēt Lauku partiju? Jūs pats labprātāk paliktu uz vietas?
– Man mūžā bijuši neskaitāmi piedāvājumi iet uz Rīgu – pat par ministru. Bet es esmu lauku puika. Dzimis Sēlijā. Man patīk mežs, ezeri un lauku cilvēki, un Rīga nevilina. Tomēr provincē ir cilvēki, kuri labprāt kandidētu, uzņemtos iet uz Saeimu un nebūtu sliktāki par lielu daļu tur sēdošo. Tiesa gan, esmu piedzīvojis, ka tie, kas visvairāk par sevi aģitē, kā galveno redz amatkrēslu, bet par cilvēkiem solīto aizmirst un pie varas sabojājas.
Man liekas, ka vajag nolikt divus termiņus par deputātu un stop. Citādi, ziniet, aizgāja uz Saeimu kā saprotošs cilvēks. Pēc gada jau citādi runā, pēc četriem gadiem pavisam melš. Tad viņam ir laiks atgriezties strādāt reālā dzīvē.
– Kad noskaidrojies, ka “jaunās sejas” spēj saražot Saeimā to pašu brāķi, ko vecās, acīmredzot vēlētāji nākamreiz prasīs pēc raksturojuma, kāpēc tieši tev jāiekļūst Saeimā, vai tev pietiek kompetences, kādas intereses pārstāvēs tava partija.
– Arī vēlētājiem jāuzņemas atbildība, jo Latvijas parlamentu neievēl austrālieši. Mēs paši, latvieši, kam kandidāti ir acu priekšā, “Panorāmā” redzami, un kam kārtējoreiz ticam.
– Gulbenes novadā, lai gan bez sevišķiem panākumiem, kandidēja arī “SC” partija, gandrīz visi latvieši. Kāda “saskaņa” te būtu vajadzīga?
– “SC” kandidēšanai lauku novados ir divas nianses. Viena, ka tur – “SC” – pulcējas neapmierināti cilvēki, kuri reiz kas bija, bet nu vairs nav. Pie otras lietas drusku vainīga valdība. Ka aizmirst laukus, un aizvien lielāks un lielāks ceļas neapmierinātības vilnītis. Tas viņus reizēm iemet iekšā “Saskaņas centra” pozīcijā. Taču mums vajadzīga cita saskaņa.
Ko runāja? Ka pilsēta uzkundzējas laukiem, pagastiem. Pēc reformas ir gluži skaidrs, ka pilsēta bez laukiem nevar būt, un lauki bez pilsētas arī nevar būt.
– Jūs sakāt, ka bijis pareizs lēmums Gulbenes novadu saturēt vecajās rajona robežās. Taču Vidzemē ir “vecie” rajoni, kuri sašķērēti vairākos novados, un vai tas bijis aplams risinājums? VARAM rosina gandrīz viscaur atgriezties veco rajonu robežās – vai atkal jāveic reforma?
– Tā nevar pielikt olekti – veiksmīgs, neveiksmīgs risinājums, jo ne visi reģioni ir vienādi. Ņemsim Vidzemes plānošanas reģionu pēc platības – pat ar Lielrīgai pieskaitītiem Limbažiem esam vislielākie, bet iedzīvotāju skaitā mazākie, pēc blīvuma zemākie. Līdz ar to ceļi, sakari, pasažieru pārvadājumi te rada pavisam citas problēmas nekā Pierīgā. Tur autobusi visu laiku pilni, bet mums jānodrošina, lai arī to Mariju, Jāni, Pēterīti kaut reizi nedēļā aizved uz pilsētu pie daktera vai uz veikalu. To negrib aptvert.
Vidzemē ir formula 25+1. 25 novadi un Valmiera. Un pašvaldnieki arī ir ļoti dažādi. Citviet darbojas ļoti enerģiski, mazā pašvaldībā, it īpaši piepilsētā, kur ir darba vietas, sasniedz labu rezultātu. Viņi tiek galā, bet, kolīdz kas notiek – pazūd piena cehs vai zāģētava bankrotē –, tā sākas problēmas.
Vēl ir 21 reģionālais centrs, pārsvarā bijušās rajonpilsētas, taču tiem apkārt arī ir centriņi – Jaunpiebalga vai Zosēni, daudzi citi. Un ko tos strīpot ārā? Bet tur dzīvo cilvēki, par kuriem arī jādomā un jādod iespēja. Pateikšu divus piemērus. 90. gados no Gulbenes zvanu vienam ministram. Runājam par slimnīcu, un viņš, juzdams, ka no manis netiks vaļā, apsola – ceturtdien braukšu uz Liepāju, pa ceļam iegriezīšos pie jums. Nu – noliku klausuli. Pērn runājām par ceļiem, ka tie brūk, jūk, nežēlīgi sliktā stāvoklī. Liels kungs Rīgā mūs uzklausīja. Ko mēs tur vāroties! Viņš arī braukājot pa lauku ceļiem un nekādas vainas. Katru dienu no darba uz Baltezeru, kur viņam “lauku mājiņa”. Jā, tur ceļam patiešām nekādas vainas.
