E. Līcītis: – Pats esat diezgan pieredzējis neprofesionālismu pie varas un politikā. Vai var teikt, ka tagadējā Straujumas kabinetā ir uzlabojumi par kripatu? ZZS atgriezusies pie varas, Straujuma, pieredzējušais Dūklavs ir valdībā kā lauku pārstāvji, Cilinskis vai tagad Naudiņš labāk pārzinot pašvaldību lietas. 18
– Ja runājam par ministriem, man simpatizē satiksmes ministrs Matīss. Tai ziņā, ka viss tiek pildīts, ko es kā novada vadītājs ar viņu esmu sarunājis. Tas ir praktisks vīrs savā vietā. Dūklava kungs ar vienu kāju joprojām stabili stāv uz zemes, nevis lidinās mākoņos. Saprot drēbi, Naudiņš vēl pārāk īsu laiku ministros, bet cenšas saprast, uzklausīt, atbildēt, ka “šito varam, bet uz šito gan būs jāpagaida”. Tas vien jau kaut ko nozīmē. Lai pozitīvi atsauktos par citiem valdības locekļiem, man domāšana sāk buksēt. Izglītības ministrijā – par arodskolām nekādas skaidrības, par vidusskolām tāpat. Vid- zemes reģionā, piemēram, ir 12 arodskolas, bet skolēnu nav. Šo skolu varētu būt daudz mazāk. Jāuztaisa reforma. Bet par to šūpo galvu vai grib apvienot neapvienojamo.
V. Krustiņš: – Kas var pateikt – kādas profesijas turpmāk Latvijā būs vajadzīgas. Tā šķiet, ka arodus māca kampaņveidīgi. Vienubrīd visus Latvijā gatavo par tūrisma speciālistiem, pēc tam visus par pavāriem.
– Tā ir. Mums kā ēst tagad vajadzīgi metinātāji. Zābaku, kurpju labotāji. Atslēdznieki. Tie ir amati, profesijas, kurās parāda, ko ar rokām var izdarīt. Ja to prot, ja arī galviņa strādā, mūsdienās šis amatnieks ir ļoti apmierināts un atalgots. Taču ir “modes profesijas”, šie paši pieminētie pavāru palīgi ir tik daudz sacepti un ar tādu meistarību, ka apprecoties vīram pratīs izvārīt skābu kāpostu zupu, kas puslīdz atbilst receptei. Nav mazums skolu beidzēju, kas plāno braukt uz ārzemēm, un vēl tādi, kas nāk pie Stepanova ar cepuri pēc pabalstiem, bet tikām ministrijās rīko sēdes, plānošanas grupas, kurās kaldina, kā novērst bezdarbu, kā ievirzīt jauniešus uz perspektīviem arodiem. Esmu arī izsēdējies tais sanākšanās. Katrs velk krekliņu uz sevi. Esmu dzirdējis pat apgalvojumus, cik vajadzīga ir nagu licēju un pedikīru sagatavošana, jo bez viņiem pasaule sabruktu. Katrs grib ar divām, nu kaut ar vienu roku pagrābt no izglītībai atvēlētās naudas, bet analīzes, kas un cik vajadzīgs valstij, nav. Un tā iet pa riņķi. Atgriežamies pie domas – katrā ministrijā, katrā nozarē vajadzīgs saimnieks vadībā.
