“Nikni un jautri kā bišu strops!” Saruna ar ukraiņu rakstnieci Halinu Vdovičenko 1
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukraiņu rakstniece Halina Vdovičenko, Bērnu žūrijā godalgotās grāmatas “36 un 6 kaķi” autore, jūlijā viesojās Rīgā kā Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas sarīkojumu goda viešņa. Viņa pati teic – tieši bērnu novērtējums šķiet vissvarīgākais un patiesākais.
Pirmais, par ko vienojamies ar rakstnieci, ir sarunvaloda. Kopš Ukrainā karo, neesmu runājusi krieviski, bet Halinai šo valodu izmantot ir emocionāli vēl smagāk, tomēr tā – ar ukraiņu un angļu valodas iestarpinājumiem – izrādās mums abām ērtākā kopīgā lingua franca (kopīgā svešvaloda. – Red.). Halina teic – agrāk ir bijis daudz ukraiņu, īpaši valsts austrumu pilsētās, kuri ikdienā runājuši krievu valodā, bet tagad arvien biežāk visu paaudžu cilvēki, bet it īpaši bērni, pāriet uz saziņu un grāmatām ukraiņu valodā.
Halina, jūs pati esat no salīdzinoši mierīgās Ļvivas. Kā šajā laikā mainījusies jūsu dzīve?
H. Vdovičenko: Galvenais, kas mainījies, – mēs visi Ukrainā esam sapratuši, ka nekad vairs nedzīvosim kā līdz 24. februārim. Ir tāda sajūta, it kā mēs ilgi būtu gājuši uz kādu svarīgu izpratni, un tagad esam to sapratuši: mums gadsimtiem ir bijis kaimiņš, kurš pastāvīgi centies mūs pakļaut, iznīcināt mūsu identitāti. Tagad, vērojot dažādas pagātnes norises, caur tādu kā miglu, kuru mums visu laiku laida acīs, kļūst redzama patiesība.
Es, būdama karavīra meita, sevi ilgu laiku uzskatīju par pacifisti – neieredzēju neko no tā, kas saistīts ar armiju. Tagad tas beidzies. Tagad, kad dažādās platformās runāju ar cilvēkiem no citām valstīm, saku: ja varat, atbalstiet mūs, dodiet mums ieročus! Tagad tiešām saprotu, cik svarīgi ir spēcīgi ieroči. Bez tiem mēs vienkārši neatkausimies. Mums nav nekā cita, tikai mūsu pašu spēki un brīvās pasaules atbalsts, kura tikai tagad saprot, kas īsti Ukrainā notiek.
Un visa tā rezultātā izmainījusies arī mūsu attieksme pret Krieviju – saprotu, ka vēsture ir ļoti ilga, un varbūt mūsu mazmazbērniem būs citas attiecības ar Krievijas pašreizējo iedzīvotāju mazmazmazbērniem, bet tas, kas tagad notiek, – tas ir uz ilgu laiku. Tas ir – jā, sava veida naids. Es nesaprotu, kā var parasti cilvēki – nevis Putins un viņa apkārtne –, bet tie, kas paraksta līgumus un iet karot uz Ukrainu, tik ļoti cietsirdīgi izturēties pret cilvēkiem. Burtiski katru rītu – starp citu, Rīgā tā nebija, – pamostos ar sajūtu: vai tiešām tā ir patiesība? Viss, ko esmu redzējusi šajā laikā, ko man stāsta cilvēki, kas raksta par savu pieredzi, tas ir kaut kas neticams. Ja šie stāsti būtu romāns, lasītājs domātu – nu gan rakstnieks sadomājis, tā vienkārši nevar būt! Bet realitāte patiešām pārspēj jebkādu izdomu, tā ir daudz skarbāka, sarežģītāka.
Un jums kā rakstniecei? No vairākiem latviešu rakstniekiem esmu dzirdējusi, ka pēc 24. februāra ir grūti rakstīt, jo realitāte šķiet nesavienojama ar radošumu, viss uzrakstītais šķiet nesvarīgs.
Pilnīgi piekrītu, arī man kopš februāra ir radošs apsīkums, varēju tikai kaut ko rakstīt feisbukā, taču atgriezties pie tekstiem, kurus biju sākusi rakstīt, ne. Man bija sākta jau piektā grāmata par kaķiem, taču atgriezties pie tās šķita… nevis neinteresanti, nē, vienkārši nesvarīgi, kas tāds, kas mani tagad vispār neaizrauj. Bet tad notika kaut kas neparasts.
Atcerieties, martā mēs lūdzāmies, lai Eiropas valstis, NATO aizver debesis, ļoti centos saprast, kādēļ to nedara un, šķiet, arī sapratu. Tad man šo domu iespaidā tapa maza pasaciņa – “Mākoņupuzle” – par bērniem, kuri, nezinot, ka to nevar, aizver debesis ar mākoņu puzles palīdzību. Un tad mani feisbukā ietagoja viena no tiešsaistes paziņām – viņa bija redzējusi mākslinieces Anastasijas Ponomarjovas zīmējumus – viņa dzīvoja Mariupolē un bija spiesta no tās aizbraukt. Anastasija šajā laikā bija sākusi zīmēt sev pilnīgi jaunas lietas. Apskatīju viņas zīmējumus, mēs virtuāli iepazināmies, un viņa teica, ka ļoti grib, lai kāds uzraksta mazas pasaciņas, kuras varētu drukāt uz atklātnītēm kopā ar zīmējumiem. Viņa šīs pasaciņas sauc par terapeitiskām, es gluži tā nedomāju, bet man šķiet – ja bērns izlasa tās pasaciņas, viņam kļūst vieglāk. Anastasija uzzīmēja dažas ilustrācijas manām pasakām, es uzrakstīju pasakas dažām viņas ilustrācijām. Anastasija ļoti gribēja tās izdot, un tiešām savāca šim mērķim naudu.
Tā nu pasaciņas spēju uzrakstīt, neko citu īsti ne. Taču viesošanās Latvijā, Rīgā, šajā starptautiskajā pasākumā – tas man ir ne tikai svaiga gaisa malks, kā mēdz teikt, bet vesels enerģētiskais dzēriens. Es pēkšņi sapratu, ka gribu rakstīt, zinu, ko gribu rakstīt, saprotu, cik tas ir svarīgi, redzu, kā uz bērniem iedarbojas grāmatiņas ukraiņu valodā. Es pirms kara ļoti daudz braukāju pa Ukrainu, arī austrumu pilsētām, kur tagad risinās karadarbība. Jau toreiz to varēja just, bet tagad it īpaši – kad pie manis uz tikšanos nāk bērni, redzams, ka lielākā daļa vecāku vēl runā krieviski, bet paši bērni jau brīnišķīgi runā ukrainiski, un tieši par ukraiņu literatūru saka – tā ir mūsu literatūra! Es redzu, kā viņi mīl manas grāmatas, kā viņi mani labo, ja kādreiz kļūdos – viņi zina tekstu pat labāk nekā es, reizēm, kad pasaku kādu vārdu krieviski, viņi visi sauc, kā ir pareizi ukrainiski.
Vai jums ukraiņu valoda ir dzimtā, pirmā valoda?
Es esmu bilingvāla. Mans tēvs ir no Ivanofrankivskas puses, bet viņš bija dienestā, Murmanskā iepazinās ar manu māti, tur arī piedzimām mēs ar māsu. Kad atgriezāmies Ukrainā, daudz laika pavadījām kopā ar vecvecākiem, kuri dzīvo ciemā ar ļoti izteiktu vietējo dialektu. Rezultātā es iemācījos ne tikai ukraiņu valodu, bet sāku runāt dialektā (smejas).
Patlaban Ukrainā ir sākusies ļoti izteikta kustība atpakaļ pie ukrainiskā. Pirms kara daudziem likās – esmu ukrainis, bet runāju krieviski, kas tur liels? Vai arī – nu lai ir Puškina iela, lai stāv Katrīnas piemineklis, bet tagad sākusies vērtību pārvērtēšana – tas nav tikai nosaukums, tas nav tikai piemineklis, tās ir vēsturiskas parādības, kas pārstāv svešas vērtības, ne mūsējās. Mums ir pašiem savi aizmirsti brīnišķīgu rakstnieku, komponistu vārdi, kuri jāatceras un jāceļ gaismā.
Vai arī tagad, kara laikā, notiek tikšanās ar lasītājiem?
Mana izdevniecība – “Видавніцтво Старого Лева” – piedāvāja man šajā laikā vadīt tematiskas sarunas zūmā “Savā vietā” – ar mūsu autoriem par to, kur katrs nonācis, ko var darīt, lai tuvinātu uzvaru. Arī tikšanās ar lasītājiem pārsvarā notiek zūmā, internetā, teiksim, ja mani uzmeklē kāda Kijivas skola, tad sarunā ar bērniem izrādās, ka pašā Kijivā palikuši tikai pāris bērnu. Viens ir Vācijā, kāds Latvijā, kāds Londonā – izmētāti pa visu Eiropu. Arī Ļvivā ir diezgan daudz bēgļu. Ikreiz, kad atgriežos Ļvivā un zinu, ka tur kādu laiku būšu (Halina Vdovičenko daļu laika pavada Vācijā, kur dzīvo viņas vīrs. – L.K.-Š.), saku, lai droši mani aicina ciemos uz bibliotēkām. Tikai nedaudz nepatīkami, ka Ļvivā īsti nav apakšzemes patversmju, un pie bibliotēkām nepavisam ne. Vienreiz tieši tikšanās laikā sākās gaisa trauksme, tad nokāpām pagrabā, kam, par laimi, bija pamatīgas, biezas sienas.
Man ir grāmata “Pilsētas elfi” – viņi dzīvo uz jumtiem, aiz tornīšiem, un es vadīju tādu kā ekskursiju, visu laiku domājot: kaut tikai nebūtu gaisa trauksmes!… Ļvivā tomēr ir vieglāk, tur strādā visi grāmatveikali, bērniem nav grāmatu trūkuma. Daudzas mammas, kurām nācies aizbraukt no karadarbības zonas, man teikušas – prombraucot bērniem atļauts paņemt līdzi vienu rotaļlietu un vienu grāmatu. Ļoti daudziem līdzi ir tieši mani “36 un 6 kaķi” – viņi arī te, Rīgā, nāca klāt un lūdza autogrāfu, daudzi jautāja, kur var nopirkt grāmatiņas ukraiņu valodā – viņiem ir tāds grāmatu bads! Bet tik ļoti svarīgi, ka viņiem ir vajadzība pēc grāmatām, ka tas ir pirmās nepieciešamības priekšmets. Un tagad, augustā, atsāksies braucieni pa Ukrainu. Esam ļoti noilgojušies, gatavi braukt, kur vien vajag.
Daļu laika jūs pavadāt Vācijā kopā ar vīru, daļu – Ukrainā. Kur vieglāk?
Noteikti Ukrainā! Kad esmu Ļvivā, man ir vieglāk, jo tad ir sajūta, ka visi esam kopā. Vīrs arī gribēja braukt uz Ukrainu, bet es atrunāju, teicu – varbūt nākamreiz. Pat savējiem tagad tikt iekšā ļoti grūti, nopietnas pārbaudes, ko viņam, eiropietim, tur tagad darīt? Man telefonā ir lietotne, kas ziņo par gaisa trauksmēm Ļvivā – kad tā iedarbojas, man esot ārzemēs, vienmēr jūtos ļoti trauksmaini, īpaši tad, ja pēc tam ziņo par trāpījumiem, ievainotajiem. Man taču visa ģimene ir Ukrainā – meita un dēls ar ģimenēm, vecāki.
Un vēl – visi Ļvivas kultūras centri šajā laikā pārvērtušies brīvprātīgo centros, tur vāc palīdzību armijai, koordinē bēgļus, pārvietotās personas, medicīnas piederumu izsniegšanu, palīdzam bērniem. Man bija vēlme, nepieciešamība kaut ko darīt, aizgāju uz bibliotēku, domāju – kādu stundiņu piedalīšos maskēšanās tīklu siešanā. Taču šī nodarbe ievelk! Stāv pamats, un visi palīdz, katram ir ko darīt, tāda stropa sajūta. Nemanīti paskrēja sešas stundas. Tik mierinoša nodarbība – ja gribi, vari sēdēt klusu, rokas darbojas, galva ir brīva un nemiers pazūd. Un tad kādā brīdī var pajautāt blakussēdētājam, no kurienes viņš ir. Saņēmu atbildi – no Bučas. Ja grib, var kaut ko pastāstīt, bet, ja negrib, var nerunāt. Bet mēs visi darām vienu darbu, turpinām viens otra iesākto. Turklāt šie tīkli ir tiešām ļoti noderīgi, nepieciešami, to es sapratu tikai tad, kad atbrauca karavīri, varbūt zemessargi, viņi paņēma mūsu sasietos tīklus un uzreiz jautāja, kad būs nākamie, jo pēc tiem stāv rindās. Un visās Ukrainas bibliotēkās pin tīklus. Ukraina tagad ir kā uzmodināts bišu strops – visi ir nikni un jautri.
