Dmitrijs Ņikitins: Kam Rīgā traucē gaisvadi? Citās pilsētās tādu problēmu nav – nepieprasa tīklus pārcelt pazemē 38
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gaisvadus izmantojošie telekomunikāciju uzņēmumi Rīgā satraukušies par būtiskiem konkurences ierobežojumiem, kurus rada prasība agrāk izveidotos gaisvadu tīklus pārcelt pazemē. Kāpēc tas ir neiespējami un kā tas ietekmēs konkurenci, stāsta “Baltcom” valdes loceklis Dmitrijs Ņikitins.
“Baltcom” ir viens no vecākajiem un lielākajiem nozares privātuzņēmumiem valstī. Cik Latvijas iedzīvotāju pašlaik izmanto kabeļtelevīzijas pakalpojumus?
D. Ņikitins: “Baltcom” patiešām varētu būt pats vecākais starp nozares privātuzņēmumiem – telekomunikāciju tirgū sekmīgi strādājam kopš 1991. gada. Pašlaik mūsu pakalpojumus izmanto vairāk nekā 150 000 mājsaimniecību, tostarp ap 60% ir Rīgā. Mūsu telekomunikāciju tīkls pārklāj gandrīz visas lielākās Latvijas pilsētas.
Taču nākotnē uzņēmuma attīstībai parādījušies būtiski draudi. Proti, esam ļoti nobažījušies par Rīgas pašvaldības prasībām uzņēmumiem, kuri pakalpojumu nodrošinājumam izmanto gaisvadus, – Rīgā tas skar pilnīgi visus telekomunikāciju operatorus, tostarp mūs. Vienīgais izņēmums šajā ziņā ir “Tet”, kurš pakalpojumu nodrošinājumam izmanto pazemes tīklu, tādēļ minētās prasības rada konkurences priekšrocības vienam uzņēmumam.
Ko īsti pieprasa Rīgas pašvaldība?
Pašvaldība pieprasa pārtraukt jaunu gaisvadu izbūvi, kā arī, atjaunojot esošos, tos visus pārcelt pazemē. Ja konkrēti, tad 2006. gada 7. februārī Rīgas pašvaldības izdotie Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi paredz, ka, ierīkojot vai rekonstruējot inženierkomunikācijas, no gaisvadu kabeļu līnijām jāpāriet uz pazemes kabeļu līnijām. Tas nozīmē, ka gaisvadu līniju atjaunošana vairs nav pieļaujama.
Tas nav iespējams?
Visi telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji, tostarp “Baltcom”, kuri savu uzņēmējdarbību uzsāka valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā, pakalpojumu nodrošinājumam savulaik izbūvēja gaisvadu tīklus. Tieši tā varēja pietiekami ātri izbūvēt lielas ietilpības tīklus, nodrošinot telekomunikāciju pakalpojumus plašam klientu lokam.
Lielākā daļa šo gaisvadu nav izbūvēti nelikumīgi, tāpēc operatoriem it kā būtu tiesības tos saglabāt, remontēt un modernizēt. Kad šīs gaisvadu līnijas būvēja, tad Rīgas pašvaldība neprasīja, ka tām noteikti jābūt izbūvētām tikai pazemē. Šī prasība pirmoreiz parādījās 2004. gadā. Vēlāk to papildināja ar noteikumu, ka, pārbūvējot un atjaunojot agrāk izbūvētās gaisvadu līnijas, arī tām jāatrodas tikai pazemē.
Vai, savulaik gatavojot šos noteikumus, pašvaldība uzaicināja jūs izteikt savu viedokli par šo prasību?
Cik man zināms, nozares pārstāvji netika aicināti un ar viņiem nekas netika apspriests. Par šo prasību mēs uzzinājām, kad Rīgas pašvaldības saistošie noteikumi jau bija apstiprināti. Tiesa, pēc tam pašvaldībā gan tika sarīkotas vairākas tikšanās ar Latvijas Telekomunikāciju asociācijas pārstāvjiem, kuri mēģināja pārliecināt pašvaldību, ka Rīgas vēsturiskajā centrā šāda prasība nav izpildāma – tur jaunu pazemes telekomunikāciju izbūve nav iespējama.
Diemžēl pēc šīm sarunām nekas nemainījās. Kopš 2006. gada nekāds atrisinājums šai problēmai tā arī nav atrasts. Piecpadsmit gadus šī problēma ir kā gaisā pakārta.
Vai esat par to teikuši Satiksmes ministrijai, citām valsts pārvaldes iestādēm?
Aizvadītajos gados par to vairākkārt esam runājuši Satiksmes ministrijā, Konkurences padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā (SPRK), Ekonomikas ministrijā.
Un kāds rezultāts?
Jā, no vairākām valsts pārvaldes iestādēm esam saņēmuši rakstiskas atbildes, kurās pausts atbalsts mūsu iebildumiem pret šo Rīgas pašvaldības prasību. Pērn Satiksmes ministrija aicināja pašvaldību vēlreiz izvērtēt, kādas ir iespējas Rīgas vēsturiskajā centrā gaisvadu vietā izbūvēt pazemes sakaru līnijas un kādi izdevumi tam būtu nepieciešami. Tāpat aicināja novērtēt, kā šāda pašvaldības prasība ietekmē konkurenci.
Kamēr šādu vērtējumu nav, tikmēr Satiksmes ministrija nevarot atbalstīt Rīgas pašvaldības izvēlēto veidu, kā atbrīvot Rīgas vēsturisko centru no gaisvadiem. Ministrijas ieskatā nepieciešami tādi noteikumi, kas veicina, nevis kavē elektronisko sakaru tīklu nodrošināšanu.
Arī Konkurences padome atbildēja, ka, pieņemot normatīvo regulējumu, kas skar tirgus dalībniekus un patērētājus, jāņem vērā, ka brīva un vienlīdzīga uzņēmējdarbības vide ir būtisks attīstības priekšnoteikums, kas ir vienlīdz svarīgs gan atsevišķas pilsētas, gan valsts mērogā. Uzņēmumi, kuri savstarpēji godīgi konkurē, spēj piedāvāt patērētājiem labākas cenas, augstāku pakalpojumu kvalitāti, inovatīvus produktus un citus labumus.
Vērtējot Rīgas pašvaldībā apstiprināto elektronisko sakaru tīklu gaisvadu līniju regulējumu, Konkurences padome cita starpā atzina, ka pazemes kabeļu līniju ierīkošana daudzviet varētu būt ļoti apgrūtinoša vai pat neiespējama. Ilgtermiņā šāds regulējums var kaitēt sabiedrības interesēm saņemt kvalitatīvus elektronisko sakaru pakalpojumus par konkurētspējīgu cenu, kas savukārt var ietekmēt arī galvaspilsētas attīstību.
SPRK arī atzina, ka gaisvadu nomaiņa un pāreja uz pazemes komunikācijām nozīmē ievērojamu un laikietilpīgu elektronisko sakaru tīkla pārbūvi, kas var padarīt neiespējamu to izmantošanu. Tā var piespiest komersantus pārtraukt pakalpojumus, savukārt patērētājus izvēlēties citu komersantu, tā samazinot konkurenci tirgū.
Ar citu komersantu, šķiet, domāts “Tet”, vai ne?
Visticamāk, ka “Tet”, jo viņiem vienīgajiem ir pazemes komunikācijas. No šīm un citām atbildēm nepārprotami skaidrs, ka šāda Rīgas pašvaldības prasība būtu noraidāma vairāku iemeslu dēļ. Taču vienlaikus pieminētajās valsts pārvaldes iestādēs atzīst, ka tām nav tiesību mainīt Rīgas pašvaldības izdotos Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus.
Un ko atbild Rīgas pašvaldība?
Pašvaldībā atbild, ka noteikumos nekādu problēmu nesaskatot. Tajos ietvertā prasība esot izpildāma. Kopš 2006. gada telekomunikāciju uzņēmumiem esot bijis pietiekami daudz laika, lai varētu izpildīt šo prasību.
Vai jūs to varat?
Nē, nevaram. Mēs gan esam mēģinājuši, pat vairākkārt. Tikai no tā nekas nav iznācis. Lai būtu skaidrāk, iedomāsimies dzīvojamo namu ar simt dzīvokļiem. Mums būtu jāizbūvē pilnīgi jauns tīkls no ievada ēkas pamatos uz pagrabu, no tā uz kāpņu telpām un atsevišķi uz katru dzīvokli. Tā kā nams ir privātīpašumā, būvdarbi būtu jāsaskaņo ar katru šā nama dzīvokļa īpašnieku. Vienlaikus jānojauc agrāk izbūvētais gaisvadu tīkls. Bet Rīgas vēsturiskajā centrā vien ir ap piectūkstoš tādu namu – to izdarīt vienkārši nav reāli!
Vai esat aplēsuši, kādi izdevumi būtu nepieciešami šādām pārbūvēm?
Pēc ļoti aptuvenām aplēsēm, tikai Rīgas vēsturiskajā centrā šīm pārbūvēm būtu nepieciešami vairāki desmiti miljonu eiro. Jebkurš investors, protams, vispirms aprēķinās, kāda varētu būt atdeve šādiem ieguldījumiem. Pieļauju, ka Rīgas vēsturiskajā centrā būs ēkas, kurās šādi milzu ieguldījumi nekad neatmaksāsies.
Ja arī turpmāk būs spēkā aizliegums atjaunot gaisvadus, tad, visticamāk, mēs būsim spiesti atteikt šo ēku iedzīvotājiem pakalpojumus. Pašlaik dažās ēkās, kuras ir sliktā tehniskā stāvoklī, tā jau ir noticis. Ja Rīgas pašvaldības noteikumi nemainīsies, šādu ēku skaits var palielināties.
Kā šāda Rīgas pašvaldības prasība ietekmē “Baltcom” uzņēmējdarbību?
Diemžēl ar šo prasību būs panākts tas, ka ar gaisvadu starpniecību operējošie telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji tiks izspiesti no tirgus, mazinot konkurenci elektronisko sakaru pakalpojumu tirgū. Kur nebūs gaisvadu, tur paliks tikai “Tet”. Agrāk izbūvētās gaisvadu līnijas ar laiku noveco.
Tāpēc ik gadu mums tās jāremontē, jāatjauno un jāmodernizē atbilstoši mūsdienu prasībām. Bet gaisvadu līniju pārcelšana pazemē daudzviet nav iespējama – trūkst vietas ielu sarkanajās līnijās, jāsaņem atteikumi no pazemes infrastruktūras operatora. Pazemes tīklu izbūve jāsaskaņo ar dzīvojamo namu īpašniekiem.
Kādos apjomos ik gadu būtu nepieciešama gaisvadu līniju atjaunošana?
Ik gadu Rīgas vēsturiskajā centrā būtu jāatjauno telekomunikāciju gaisvadi vairākiem simtiem namu.
Vai citās pilsētās, kurās strādā “Baltcom”, arī ir tādas pašas prasības kā Rīgā?
Nē, citās pilsētās nav šādu prasību, tur gaisvadu līniju izbūvei un atjaunošanai nekādu ierobežojumu nav. Ar šo problēmu saskaramies tikai Rīgā.
Kā, jūsuprāt, atrisināt šo problēmu?
Jāatzīst, ar aizvadītajos trīsdesmit gados dažnedažādu firmu savilktajām gaisvadu līnijām un kabeļiem ir liels juceklis. Pieļauju, kāda daļa no agrāk ierīkotajām un pašlaik pamestajām līnijām būtu jānojauc, to vietā izbūvējot vienu modernu, visām mūsdienu prasībām atbilstošu.
Bet, lai to izdarītu, vispirms jāgroza Rīgas pašvaldības noteikumi. Mēs varētu piekrist noteikumam, ka turpmāk būtu aizliegts izbūvēt jaunas gaisvadu līnijas. Bet agrāk izbūvētās būtu atļauts atjaunot un modernizēt. Protams, būtu labi, ka šo savulaik izbūvēto gaisvadu nebūtu vispār. Bet tad jājautā, vai sabiedrība, kas ikdienā izmanto telekomunikāciju pakalpojumus, ir gatava par to maksāt vairāk.
