Monika Zīle: Niķīgu bērnu stils 5
Medicīnā pazīstamais līdzestības jēdziens, kas nozīmē slimnieka aktīvu sadarbošanos ar dakteri, palaikam piedzīvo izpausmi arī citās jomās. Lūk, viens piemērs. Mēnešiem ilgi publiskajā telpā iztirzājot Latvijas bijušā premjera Valda Dombrovska izredzes apsēsties kādā no Eiropas Komisijas (EK) galvasgala krēsliem, viņa partija “Vienotība” arī lielai sabiedrības daļai pielipināja interesi par šīm iespējām. Esmu satikusi pret politiskajiem procesiem visnotaļ vienaldzīgus cilvēkus, kuri V. Dombrovskim liktenīgā lēmuma pieņemšanas nedēļā vērīgi sekoja ziņām no EK mītnes un, šķiet, atviegloti uzelpoja, visam laimīgi atrisinoties. To varētu uzskatīt par veiksmīgāko varas partijas uzrunu sabiedrībai. Vēl kādu citu, pat ļoti rūpīgi meklējot, atrast neizdodas.
Jāteic, bieži piesauktais dialogs ar sabiedrību pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bijis visu valdošo koalīciju Ahilleja papēdis. Patlaban neprasme vai negribēšana kontaktēties ar tautu sāk izpausties augstprātības formā, ko varētu nosaukt par niķīgu bērnu stilu. Bet paraugstundu šeit sniedz politiskais spēks, kura uz Briseli virzītais V. Dombrovskis nule EK viceprezidenta amatā būs atbildīgs par eiro un sociālo dialogu Eiropas mērogā. Protams, ekonomikas nozarē rūdītais latvietis valūtai neko ļaunu neizdarīs. Turpretī dialoga sakarā Eiropas saimei der kļūt tramīgai. Ja Dombrovskis ir paņēmis ceļasomā Latvijā savas partijas ietvaros uzkrāto komunicēšanas pieredzi, tad – skatieties… Varbūt pie laika jāpasūta sociālajam dialogam bēru štrauss un miers mājās.
Liels noslēpums, kur paliek tas lērums sabiedrisko attiecību speciālistu, kurus gatavo bezmaz katra otrā tēvzemes augstskola. Runā, ka pēc diploma saņemšanas viņi papildinot inteliģento bezdarbnieku armiju vai steidzīgi apgūstot sadzīvē pieprasītās pārdevēju profesijas. Pilnīgi iespējams, jo, šķiet, nav neviena, kurš sabiedriskās saskarsmes pamatu zinības ienestu “Vienotības” templī. Pretējā gadījumā “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis pēc, maigi sakot, neviennozīmīgās atpūtas Gruzijā neuzvestos kā izlutināts niķubunte, kas pat neslēpj nievājošo attieksmi pret masu mediju pilnīgi loģisko vēlmi informēt sabiedrību par dažām ceļojuma niansēm. Kāda noslēpumaina uzticības persona Zaķa kungam iegalvojusi, ka tautas kalpam saziņai ar viņam algu maksājošajiem pilnīgi pietiks divu vārdiņu – “bez komentāriem” – un ka Saeimas deputātam pieder kaut kāda mistiska privātā telpa, no kuras Elbrusa drīkst nicīgi uzlūkot skudriņas kalna pakājē. Maz ticams, ka viņa maldus kliedēt cenšas kolēģi. Pat mājienu līmenī nav dzirdēta nožēla par to, ka šāds saskarsmes veids deldē jau tā zemo uzticības līmeni Saeimai un valdībai. Var tikai apbrīnot politikā pirmo vijoli ilgi spēlējušo “Vienotību”, kas neko nav mācījusies no citiem saskarsmes trūkumu izraisītiem skandāliem. Lai atceramies kaut vai Solvitas Āboltiņas “uzbraucienu” senioriem, kuri pensiju apcirpšanas likumību apstrīdēja Satversmes tiesā.
Sliktākais tas, ka šī saskarsmes mode ir lipīga. Nu jau arī Temīdas kalpi, kuriem nepatīk žurnālistu lietišķie jautājumi, prasti aizcērt durvis un ieslēdzas kabinetā.
