Nieru pacietībai ir robežas! Bieža nesteroīdo pretsāpju līdzekļu lietošana kaitē 0
Mūsdienās par nieru ienaidniekiem kļuvušas ne tikai nieru slimības, bet arī modernā dzīvesveida kaites – otrā tipa diabēts un hipertensija, kā arī pārmērīga zāļu lietošana. Kad nieres zaudējušas vairāk nekā divas trešdaļas savas jaudas, nepieciešama aizstājterapija vai pat transplantācija. Par to, kā nodzīvot mūžu, saudzējot savas nieres, saruna ar medicīnas sabiedrības “Gaiļezers” nefrologu Māri Pļaviņu, kurš konsultē pacientus ne tikai Rīgā, bet arī Jelgavā, Aizkrauklē, Preiļos un Alūksnē.
Kā zināt, vai nieres ir veselas?
Nierēs atrodas neskaitāmi asinsvadu kamoliņi jeb glomeruli. Tajos tiek filtrētas asinis un veidojas urīns, kas satur ūdeni un olbaltumvielu vielmaiņas galaproduktus, dažādas atliekvielas, urīnskābi, sāļus un citas vielas. Nieres padara aktīvu arī D vitamīnu, kas veidojas ādā saules staru ietekmē, veicinot kalcija uzsūkšanos. Novecojot, dažādu slimību un citu apstākļu ietekmē daļa nieru kamoliņu iet bojā un filtrācijas ātrums samazinās.
Zināms, ka pēc 40 gadu vecuma cilvēks katru gadu zaudē apmēram 1% no nieru funkcijas. Taču ne jau velti mums dotas divas nieres, tādēļ pat 50% funkciju zudums nav nekas traks.
Ar vienu nieri var nodzīvot garu un laimīgu mūžu.
Hroniska nieru slimība – agrāk to sauca par nieru mazspēju – ir pakāpenisks šī orgāna funkciju zudums. Viena no pazīmēm, kas par to liecina, ir kreatinīna koncentrācijas paaugstināšanās asinīs. To var noteikt, veicot bioķīmisku asins analīzi. Pēc tam ar īpašu formulu, ņemot vērā cilvēka vecumu, dzimumu, svaru un citus datus, aprēķina glomerulu filtrācijas ātrumu.
Veselas nieres minūtē filtrē 90–120 ml asiņu, bet hroniskas nieru slimības trešajā stadijā – to pavisam ir piecas –, kad jāuzsāk ārstēšana, šis skaitlis noslīd zem 60.
Domāju, ka 20–25% Latvijas iedzīvotāju varētu būt šāda problēma.
Par laimi, tikai apmēram 1–2% no viņiem ar laiku būs nepieciešams uzsākt nieru aizstājterapiju, ātrumam samazinoties zem 15 ml.
Kas ir lielākie nieru bojātāji?
Mūsdienās pirmajā vietā ierindojies otrā tipa cukura diabēts, bet otrajā – hipertensija. Trešajā vietā ir pašu nieru slimības, piemēram, glomerulonefrīts. Arī metabolais sindroms jeb prediabēts, liekais svars, ateroskleroze un smēķēšana negatīvi ietekmē nieres.
Diabēts jebkurā gadījumā bojā nieres. Protams, ja tas būs pietiekami kompensēts, ja glikozētā hemoglobīna līmenis būs zems, šis process noritēs lēnāk. Tas pats attiecas arī uz paaugstinātu asinsspiedienu – apmēram 90% hroniskās nieru slimības pacientu ir arī hipertensija. Neārstējot šīs slimības, glomerulu filtrācijas ātrums var samazināties pat par 10–15 ml gadā.
Latvijā liela problēma ir ilgstoša nesteroīdo pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļu lietošana.
Konsultējot pacientus reģionos, esmu ievērojis, ka daudziem būtu nepieciešama lielo locītavu endoprotezēšana. Liela daļa iedzīvotāju ir nokavējuši īsto brīdi, kad būtu vajadzējis ievietot mākslīgo locītavu, jo muskuļi jau atrofējušies, kājas garums saīsinājies, pasliktinājies arī vispārējais veselības stāvoklis. Locītavu bojājuma un sāpju dēļ viņi kļuvuši mazkustīgi, gadiem ilgi lieto tabletes, kurās esošās ķīmiskās vielas veicina nefrosklerozi un nieru kamoliņu atrofiju.
Dzerot pa vienai tabletei dienā piecus gadus pēc kārtas, attīstās hronisks nieru bojājums – tā saucamā analgētiķu nefropātija. Šo medikamentu kaitīgo ietekmi vēl pastiprina smēķēšana un vecums virs 65 gadiem.
Vai visos jūsu minētajos gadījumos tiek bojātas abas nieres?
Novecošana, otrā tipa diabēts, primārā arteriālā hipertensija, dažādas autoimūnas sistēmiskās slimības, piemēram, sarkanā vilkēde, vienādā mērā skar abas nieres. Asimetriski nieres pārsvarā bojā infekcijas slimības, piemēram, pielonefrīts vai nieru tuberkuloze. Arī nierakmeņi var būt tikai vienā no nierēm, tādēļ pacienti daudz retāk nonāk līdz tādam stāvoklim, kad vajadzīga nieru aizstājterapija.
Kā laikus pamanīt hronisko nieru slimību?
Iesaku draudzēties ar savu ģimenes ārstu un pēc 40–50 gadu vecuma, it īpaši – slimojot ar otrā tipa diabētu un hipertensiju, veikt asins analīzes, lai noteiktu kreatinīna un feritīna līmeni, kā arī nieru ultrasonoskopisko izmeklēšanu. Šis izmeklējums ļauj ārstam pamanīt rētas, “sarukušas” nieres, cistas un citas izmaiņas.
Arī salīdzinoši reti sastopamo, ģenētiski pārmantoto slimību – nieru policistozi, kura parasti ar nieru mazspējas simptomiem sāk izpausties tieši pusmūžā. Olbaltumvielu parādīšanās urīnā jeb proteinūrija ir vēl viens hroniskās nieru slimības marķieris.
Paaugstinātā kreatinīna līmeņa un nieru sintezētā hormona eritropoetīna trūkuma dēļ kaulu smadzenēs tiek traucēta sarkano asins ķermenīšu eritrocītu veidošanās, tādēļ slimības trešajā un ceturtajā stadijā 30–40% pacientu attīstās anēmija, kalcija un fosfora vielmaiņas traucējumi, par ko liecina paaugstināts kālija, fosfora un urīnskābes līmenis asinīs. Par dzelzs deficītu liecina nespēks, paātrināta sirdsdarbība, aizdusa, sausa āda, pastiprināta matu izkrišana, nagu bojājumi.
Savukārt kalcija deficīts padara kaulus trauslus, izraisot osteoporozi. Šīs komplikācijas iespējams novērst, papildus lietojot dzelzs, D vitamīna, kalcija vai citus preparātus. Pakāpeniski organismā sāk uzkrāties arī citi vielmaiņas galaprodukti, šķidrums, samazinās urīna daudzums, parādās tūska. Taču slimības sākumstadijā ir pilnīgi otrādi – uz labierīcībām naktī jāskraida trīs četras reizes, jo horizontālā stāvoklī asinsrite nierēs uzlabojas un tā nieres cenšas kompensēt savu funkciju zudumu.
Slimības trešajā stadijā jāsāk recepšu medikamentu lietošana, kuri iekļauti valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Diemžēl dažus no tiem var izrakstīt tikai nefrologs, kurš noslēdzis līgumu ar Nacionālo veselības dienestu. Garās gaidīšanas rindas pie valsts speciālistiem un to trūkums reģionos ir viens no iemesliem, kādēļ daļa hroniskās nieru slimības pacientu pārtrauc lietot zāles.
Kā ilgāk saglabāt nieru “jaunību”?
Šim mērķim noder visi veselīgā dzīvesveida principi. Piemēram, samazinot zemā blīvuma jeb sliktā holesterīna līmeni ar diētu vai statīnu grupas preparātiem, tiek bremzēta aterosklerozes attīstība un pozitīvi ietekmēta nieru funkcija. Arī pretsāpju tabletes iespējams lietot nevis katru dienu, bet svarīgos brīžos – dodoties ciemos, uz veikalu vai pie ārsta, bet pārējās dienās izlīdzoties ar zālēm, kas nepieder nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu grupai, piemēram, analgīnu, lokālas darbības ziedi, izmantot blokādes vai, vēl labāk, laikus veikt locītavu endoprotezēšanu.
Hroniskās nieru slimības pacientiem ieteicams uzturā ierobežot sāls, tauku un nedaudz arī olbaltumvielu daudzumu (0,8 g uz svara kilogramu), it īpaši subproduktu (aknu, nieru, pastēšu) lietošanu. Liels olbaltumu daudzums ir arī sīkajās zivtiņās un to konservos, piemēram, šprotēs. Mūsdienu cilvēka uzturā ir olbaltumvielu pārslodze, tās dienā uzņemam krietni virs ieteicamās normas (1–1,5 g uz svara kilogramu).
Šobrīd uzsvars vairs netiek likts uz radikālām diētām, jo pacientiem pieejami moderni medikamenti.
