“Tagad dzīvojam labāk!” Pieredzes stāsti un ieteikumi pēc transplantācijas 0
“Nieres transplantācija nenozīmē dzīves beigas, bet gluži otrādi,” saka 36 gadus vecais Andrejs, kurš nozīmīgo operāciju piedzīvoja vien pirms diviem mēnešiem. Jūrmalas Kultūras centrā notikušajā pasākumā pacientiem pēc transplantācijas “Dzīvot VĒL labāk” viņš bez piepūles pieveica aptuveni 17 kilometrus garo velomaršrutu. Savukārt citi nieru transplantācijas pacienti prieku guva, nūjošanas instruktoru pavadībā izvingrojoties un pieveicot gandrīz piecus kilometrus.
Skrien, ceļo…
Būt fiziski aktīviem un rūpēties par veselīgu dzīvesveidu, lai dzīvotu ilgi un pilnvērtīgi – tāds bija galvenais moto pasākumam “Dzīvot VĒL labāk”, ko organizēja Latvijas Nieru slimnieku asociācija sadarbībā ar Latvijas Transplantologu asociāciju.
Latvijā ir aptuveni 500 cilvēku, kuriem veikta nieres transplantācija, un daļai no viņiem – pat vairākkārt. Teju katrs no 70 pasākumu apmeklējušajiem pacientiem atzina – viņu dzīves kvalitāte pēc operācijas ir uzlabojusies par 100 procentiem. Jā, nieres transplantācija iet roku rokā ar skrupulozu medikamentu lietošanu katru dienu, taču tas ir nieks salīdzinājumā ar dialīzēm, bez kurām dzīve nav iedomājama cilvēkam, kam nieres atteikušās darboties pavisam.
“Man jau trīs gadu vecumā izoperēja vienu nieri, un laika gaitā atteicās darboties arī otra, tāpēc katru vakaru pulksten deviņos gāju gulēt, lai nakts laikā paspētu veikt dialīzi. Jaunam cilvēkam tas ir liels slogs, taču iemanījos pat aizbraukt ciemos pie mammas, līdzi ņemot visu, kas nepieciešams dialīzes veikšanai,” stāsta Andrejs.
Nieri transplantācijai viņam ziedoja mamma. Kā saka vīrietis, par laimi, analīzes uzrādīja ideālu saderību, citādi gan kas zina, cik ilgi būtu jāgaida donors: “Diemžēl Latvijā cilvēki joprojām ir aizspriedumaini un nedod atļauju izmantot savu tuvinieku orgānus pēc nāves, nemaz nerunājot par pašu uzrakstītu iesniegumu, ka ziedo savus orgānus pēc nāves. Man noteikti nebūtu iebildumu, ja mana niere vai kāds cits orgāns glābtu kāda cita cilvēka dzīvību. Kam man tas orgāns līdzi kapā?!”
Arī atlabšana Andrejam notika ātri – jau piecas nedēļas pēc nieres transplantācijas viņš kopā ar sievu devies nelielā ceļojumā uz Poliju. Ar savu auto, pats to vadot. “Protams, ievēroju ārsta noteikto režīmu, man bija atpūtas pauzes, jo arī pats jutu nogurumu, taču neesmu ierobežots, varu darīt visu, tikai ar apdomu,” uzsver vīrietis.
To apstiprina arī Ilze, kura savulaik bijusi čakla tā saukto garo gabalu skrējēja. Kad sākušās problēmas ar nierēm, šim vaļaspriekam vajadzējis mest mieru, taču pēc orgāna transplantācijas sieviete pamazām atsākusi fiziskās aktivitātes – sākumā ar stiepšanos, tad garām pastaigām un visbeidzot pievienojusi arī skriešanu. Pa gabaliņam, pa gabaliņam, līdz distance jau sasniegusi vairākus kilometrus. “Mans mērķis nav uzstādīt rekordus, es to daru savam priekam – lēnām, lai nepārpūlētos un nerastos problēmas,” viņa saka.
Kā pareizi atsākt fiziskās aktivitātes?
To, ka pēc orgānu transplantācijas nav jābaidās liekties, lēkt vai darīt ko citu aktīvu, uzsvēra arī sporta kluba “CF Liepāja” treneris Gundars Lauva, norādot – galvenais ir sākt darīt pakāpeniski: ar pastaigām, nūjošanu, velobraukšanu un citiem tikpat saudzīgiem, cikliskiem sporta veidiem, pakāpeniski palielinot fizisko aktivitāšu distanci, intensitāti un laiku. Tikai ievēro – vienā reizē palielināt drīkst vienu no šiem kritērijiem reizi divās līdz četrās nedēļās. Tātad, ja šodien palielini distanci, tad tikai pēc divām līdz četrām nedēļām vari paaugstināt intensitāti vai laiku. Otrs svarīgais nosacījums ir nepārcensties. Ja arī šķiet, ka vari vairāk, nevajag turpināt aktivitātes, kad beidzies laiks. Tas ir mānīgi, un nākamreiz nevarēsi vairs izdarīt pat to, ko šodien varēji. Galvenais ir raudzīties, lai fiziskās aktivitātes tiktu izpildītas pareizi un tev piemērotā tehnikā, intensitātē.
Vieglāk būs, ja fiziskajām aktivitātēm atvēlēsi garāku laiku un veiksi tās lēnākā tempā. Protams, svarīgi atcerēties par iesildīšanās un atsildīšanās vingrinājumiem, lai muskuļos neuzkrātos sliktā pienskābe un tie nesāpētu. Tāpat vērts zināt, ka optimāli ķermenim nepieciešamas fiziskās aktivitātes vismaz divreiz nedēļā. Ar vienu reizi būs par maz.
Jāteic, gan riteņbraukšanas entuziasti Gundara Lauvas vadībā, gan nūjošanas piekritēji instruktores, Latvijas Tautas sporta asociācijas pārstāves Gaļinas Gorbatenkovas uzraudzībā ar entuziasmu veica nepieciešamos iesildīšanās un atsildīšanās vingrinājumus, cits citu uzmanot, vai viss tiek izpildīts pareizi. “Pastaiga ar nūjām gar jūru jau dod prieku, bet tik labā kompānijā ar sev līdzīgiem cilvēkiem – tā jau ir bauda. Diena tiešām ir izdevusies,” pasākuma noslēgumā pie pusdienu galda sacīja kāda sieviete, kura uz Jūrmalu bija mērojusi tālu ceļu – no Cēsīm. Viņai piekrita arī 37 gadus vecā Ilze, kurai nieres transplantācija veikta pirms nepilniem četriem gadiem: “Aptuveni pusgadu pēc operācijas jutos tik droša, lai atsāktu jogas vingrinājumus pie savas instruktores, un ar ģimeni esam lieli riteņbraucēji. Gandrīz katras brīvdienas dodamies garos izbraucienos. Iesaku katram atrast kādu fizisku aktivitāti, kas rada prieku, jo mums taču īpaši jārūpējas par savu ķermeni, lai būtu veseli!”
