Nieres nepiedod paviršību 0
Pazeminoties organisma aizsargspējām, aktivizējas ne vien vīrusi, bet arī baktērijas. Ja par infekcijas izpausmēm neliekas ne zinis, tās rada iekaisumu gan urīnpūslī, gan nieru bļodiņās.
Izplatīta nieru slimība ir pielonefrīts, kas, tāpat kā urīnceļu infekcijas, anatomisko īpatnību dēļ sievietēm ir biežāk sastopams nekā vīriešiem.
Vairumā gadījumu šo slimību izraisa dažu veidu zarnu nūjiņas, bet ierosinātājs var būt arī enterokoks, stafilokoks u.c. mikrobi. Tie no ārējās vides nokļūst urīnceļos un, virzoties pretēji urīna plūsmai, dažkārt nonāk līdz nierēm. Infekcija caur asinsriti var nonākt nierēs arī no kariesa bojāta zoba, strutaina augoņa, zarnām vai citas ķermeņa vietas.
Akūts pielonefrīts sākas pēkšņi ar drebuļiem, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, sāpēm muguras jostas daļā. Var būt slikta dūša, sāpīga vai bieža urinēšana, vēdera muskuļu spazmas un sāpju lēkmes, bieži par to liecina duļķains urīns.
Pielonefrīts ir viegli pazīstams pēc tā simptomiem, un nieru saslimšanu nepārprotami apstiprina laboratorijas izmeklējumi, jo asinīs palielinās leikocītu daudzums un dažas dienas pēc slimības sākuma paātrinās eritrocītu grimšana, savukārt urīna blīvums samazinās, tajā ir daudz leikocītu, epitēlija šūnas un baktērijas. Nepieciešama arī ultrasonogrāfija un rentgens. Retāk vajadzīga rūpīgāka izmeklēšana: nieru scintigrāfija, angeogrāfija u.c.
Kad noskaidrots slimības izraisītājs, galvenais ārstniecības līdzeklis akūta pielonefrīta gadījumā ir specifiski pretmikrobu līdzekļi – antibiotikas. Nepieciešams gultas režīms, siltums, viegls uzturs un daudz šķidruma: miltenes, liepziedu un kumelīšu tēja, augļu sulas, minerālūdens.
Pēc pārciesta akūta pielonefrīta slimība var atkārtoties, pārejot hroniskā formā. Tai gan nav īpašu izpausmju, taču nieres kļūst jutīgas, un pat pēc pārsalšanas var saasināties akūta pielonefrīta simptomi vai būt tikai vieglā formā, dažreiz pat nepamanāmi. Vēlāk vienīgi ultrasonogrāfijas attēlā ārsts ievēro pārciestas nieru slimības pazīmes, piemēram, sarētojumus audos.
Hroniska pielonefrīta gadījumā svarīgi likvidēt iespējamos infekciju perēkļus un nepieļaut recidīvus bojātu zobu, strutojošu mandeļu, deguna blakusdobumu vai urīnpūšļa u.c. iekaisumu dēļ. Tikpat nevēlami ir urīna atteces traucējumi nierakmeņu nosprostojuma, urīnvadu sašaurinājuma vai citu patoloģiju dēļ, tāpēc ar ārstu jāvienojas arī par to novēršanu. Daļēji urīna atvilnis rodas, apzināti aizturot urinēšanu, piemēram, sabiedriskajā transportā, ja ilgstoši nevar apmeklēt tualeti. Ja šādā situācijā nav iespējas ievērot arī higiēnas prasības un cilvēks izvairās lietot maz šķidruma, baktēriju pastiprināta savairošanās urīnpūslī ir garantēta.
Pretmikrobu līdzekļus izmanto arī hroniska pielonefrīta gadījumā, taču īpaša diēta nav nepieciešama. Izņēmums var būt vienīgi sāls daudzuma ierobežojums, īpaši tad, ja ir hipertensija.
Lai mazinātu slimības atkārtošanās iespēju, ir jānorūdās, jāizsargājas no saaukstēšanās un infekcijām, jāievēro sadzīviskā un dzimumdzīves higiēna.
