Niekošanās SPA stilā 0
Liela daļa publikas droši vien būs ievērojusi, ka Dž. Dž. Džilindžera režisoriskās aktivitātes pēdējos gados sadalās divās paralēlās plūsmās – vienā ietilpst Dailes teātra meinstrīms, bet otrā niansētāki un intriģējošāki iestudējumi Liepājas teātrī. Savas labākās ieceres ar nelieliem izņēmumiem līdz šim režisors īstenoja ciešā sadarbībā ar Liepājas aktieriem, un ieguvējas bija abas puses, taču nupat redzētā Džilindžera pirmizrāde Liepājā liek šaubīties, vai tā būs arī turpmāk.
Savulaik par ambivalentajām attiecībām ar feministu kustību daudz kritizētās britu rakstnieces Fejas Veldonas romāni izceļas ne vien ar kolorītu un daudzplākšņainu sievietes pasaules uztveres atainojumu, bet arī ar sabiedrību caururbjošu jautājumu klātesamību. Piedevām vēl viņas prozai piemīt savdabīga teatralitāte, jo to pārsvarā veido izvērsta dialogu ķēde ar precīzi strukturētu iekšējo dramaturģiju. Tāds salikums jau pats par sevi ir kārdinošs izejmateriāls jebkuram režisoram un, attiecīgi pasniegts, spēj pārliecināt jebkura teātra māksliniecisko padomi.
Dž. Dž. Džilindžers, veidojot dramatizējumu savai izrādei “Dekamerons SPA stilā”, no Veldonas romāna ir atlasījis sešas “karjeras panākumos pagurušas” sievietes, ietērpis tās izsmalcinātos Ilzes Vītoliņas kostīmos un ievietojis Mārtiņa Vilkārša kā vienmēr scenogrāfiski nevainojami nostrādātā “Castle SPA” interjerā. Režisoriski izdaiļotā ironijas bulta, ko izrādē asināt un rotāt cītīgi palīdz liepājnieku trupas aktieri, šoreiz ir mērķēta un precīzi trāpa relaksācijas un skaistumkopšanas biznesa ienesīgajā lauciņā. Pār pārēm izsmalcinātas dāmītes malko šampanieti, uzsmēķē zālīti, kūst no viņām izrādītās uzmanības un katru Džeisona “unikāli universālo dvēseles un miesas saplūsmes” piedāvājumu ir gatavas pieņemt kā dievišķās atjaunotnes dāvanu par astronomisku summu izredzētajiem. To visu teicami papildina horeogrāfes Ingas Krasovskas profesionālais pienesums ar erotiskiem elementiem labi noslīpētā aktieru izpildījumā.
Bet… ar to vien šodien ir par maz, lai, izejot no teātra, izrāde netiktu aizmirsta un ierakstīta nenotikuša mākslas fakta annālēs. Iespēju piešķirt iestudējumam kaut nelielu jēgas potenciālu būtībā sniedza seši konspektīvie “dzīves stāstiņi”, kuros pavīd kaut kas no mūsdienīgas sievietes pašapziņas un pašsajūtām, taču Dž. Dž. Džilindžers to ir palaidis garām. Es pat teiktu, izniekojis. Liekot meitenēm izrādē spēlēt uzpucētus tipāžus krāšņā iesaiņojumā, viņš stāstiņus vienkārši noplicina un savas varones padara par visai aprobežotām būtnēm. To, ka stils ietekmē saturu, režisoram vajadzētu zināt. Negribētos ticēt, ka Dž. Dž. Džilindžers ar savu vienveidīgo un apnicīgo spēles stilizāciju ir vienkārši vēlējies visas sievietes sarindot plauktiņā kā izkrāsotas Bārbijas. Diemžēl uz skatuves notiekošais stipri vedina tā domāt, jo aktrišu jūsmīgās standartintonācijas un uzvedības paraugmodeļi izmaina runātā vārda nozīmi un visam sacītajam pārklāj naivi pašķidro mūsdienīgās “veiksminieču ideoloģijas” plīvuru.
Tēlu atliešana gatavās, Džilindžera daudzkārt lietotās formās izrādē nonivelē gandrīz visas aktrišu individualitātes un padara viņas par pustukšām figūrām vizuāli estetizētas spēles realizēšanai uz skatuves. Nekādi sarežģījumi lomās, nekādas tēlu iekšējās dzīves, tikai smuki, nedaudz kairinoši un aci priecējoši scēniskie risinājumi. Taisnības labad gan būtu jāpiebilst, ka Signe Ruicēna neiroķirurģes Šimmeres lomā brīžiem mēģina savu varoni izvilkt no “glancēto bildīšu ietvara” un piešķirt savām aktieriskajām izpausmēm tveramu intelekta klātbūtni, taču lielas iespējas savā mizanscēniskajā zīmējumā režisors aktrisei nedod. Arī Inese Kučinska, būdama radoša un domājoša aktrise, Dženisas lomā, manuprāt, jūtas kā iežņaugta korsetē, kas neļauj elpot. Ansambliskajās saspēlēs viņai vēl izdodas ievilkt vienu otru saistošu līniju sava tēla raksturojumā, bet fināla ainā visas aktrises pūles vienkārši izplēn kopīgā jēgas devalvācijā.
Pieskaņojot uztveri režisora piedāvātajam “skatīšanās režīmam”, savu prieciņu izrādē, protams, var iegūt katrs, jo izpildījuma perfekcijas ziņā aktieri joprojām turas augstā līmenī un Dž. Dž. Džilindžers labi zina, ko viņa pieradinātā publika teātrī vēlas redzēt. Tomēr, strikti ņemot, tā ir un paliek talantu izniekošana, par kuru vēl nesen ieminējās Silvija Radzobe. Atskatoties uz Dž. Dž. Džilindžera iestudējumiem ilgākā laika periodā, šobrīd varētu teikt, ka viņš ir iestrēdzis postmodernā kanona nosacītas režisoriskās domāšanas rāmjos, un pagaidām nekas neliecina par viņa centieniem tikt no tiem vaļā, bet liepājnieku trupai tas var izvērsties par visai bīstamu klupšanas akmeni.
VĒRTĒJUMS
Režija 3
Aktierspēle 3
Scenogrāfija 4
Maksimālais vērtējums – 5
Iestudējums “Dekamerons SPA stilā” Liepājas teātrī
Ziemassvētku laikā kādā prestižā SPA ierodas sešas sievietes, kas, atpūšoties džakuzi un tukšojot vienu šampanieša glāzi pēc otras, atklāj savas dzīves noslēpumus…
Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfija: Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece: Ilze Vītoliņa.
Lomās: Marģers Eglinskis, Everita Pjata, Ilze Jura, Signe Ruicēna, Agnese Jēkabsone, Mārtiņš Kalita, Anete Berķe, Inese Kučinska u. c.
Nākamās izrādes: 6., 7. jūnijā.
Vārds skatītājiem
Zane Ozoliņa, Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas skolniece: “Izrāde bija lieliska, tomēr ceru, ka ar laiku Liepājas teātrī būs pietiekami daudz aktieru, lai nebūtu katram jāizspēlē vairākas lomas vienā izrādē. ”
Anna Anevica, Liepājas Raiņa 6. vidusskolas skolniece: “Izskatās, ka Dž. Dž. Džilindžera klasiski satīriskais lolojums Liepājas teātrī kļūs par kārtējo publikas mīluli. Jauno aktieru augumi savienojumā ar lielisko I. Krasovskas horeogrāfiju izskatās satriecoši. Pateicoties režisora idejai par gruzīnu tautasdziesmas “Suliko” a capella versijas izdziedāšanu un kosmopolītisko sieviešu tēlu stāstiem, izrāde izraisa neatkarīgu un daudz pieredzējušu dāmu sajūsmu, taču klasiskais Bokačo humors raisa smieklus arī vīriešos. Arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis radījis brīnišķīgu, mājīgu SPA salona interjeru. Starp aktieriem īpaši vēlos izcelt aktrises Signes Ruicēnas tēlojumu. Ātras tēlu maiņas virpulī lieliski variē arī Everita Pjata. Rolands Beķeris kolorīti izspēlē savu lomu. Šī izrāde atšķiras no Liepājas teātrī iepriekš veidotajām komēdijām, taču rodas jautājums, vai pēc tik daudz komēdijām tā repertuārā aktieris nekļūst par kabarē dejotāju vai parastu izklaides objektu? Lieliskā trupas sagatavotība un tās potenciāls vedina uz domām, ka vadībai rūpīgāk jāpadomā par repertuāra izvēli.”
Kitija Straupeniece, studente: “Man izrādē patika dejas, puiši un joga. Stāsti bija par garu, tāpēc kļuva garlaicīgi. Ja uz šo izrādi būtu jāiet vēl vienu reizi, es par to vēl padomātu, lai gan zinu cilvēkus, kam tā ļoti patika. Runājot par aktieru darbu – puiši bija super, no meitenēm visvairāk patika Signes Ruicēnas aktierspēle. Taču – šī bija piektā Dž. Dž. Džilindžera izrāde, ko šajā sezonā esmu redzējusi Liepājas teātrī, un tā man patika vismazāk.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
