Nīcas “Cielavas” – skaistas mājas ar unikālu akmens aku 0
Nīcas novada “Cielavu” akmeņaino zemi kopj jau trešā paaudze. Senajām mājām meža vidū aizmirstība nedraud, jo dārza darbi aizrauj arī bērnus.
Strādā visi – arī bērni un mazbērni
Skaistu lauku sētu un dārzu var izveidot tikai tur, kur čakli strādā ne vien saimnieks un saimniece, bet roku pieliek arī vecākā paaudze un talkā nāk bērni. To redzam arī Nīcas novada “Cielavās”, kur dzīvo trīs paaudzes – Brigita un Andris Čīmas, un meitas ģimene – Agita un Dainis Rusmaņi ar meitu Paulu un dēlu Kārli.
Taču ģimeni nevar saukt par īstiem lauciniekiem. Liepājā ir darbs, bērni tur iet skolā, kā arī izmanto pilsētas piedāvātās iespējas sportot, apmeklēt mākslas skolu un dažādus pulciņus. Agrāk visi dzīvojuši tur dzīvoklī, bet vasaras un brīvdienas pavadījuši “Cielavās”. Agita atceras, ka katru brīvu brīdi braukuši pie omes uz laukiem – kartupeļus stādīt, vagas ravēt un darīt citus neskaitāmus lauku darbus, lai nodrošinātu ģimeni ar pārtiku. Tētis Andris Čīma ilgu laiku strādājis celtniecībā, bet pēdējos gadus pirms pensijas – “Liepājas metalurgā”. Mammai Brigitai bijis papīru darbs – visu mūžu nostrādājusi par noliktavas pārzini.
{gallery id=”2135″}
Tiesa gan, Agitas bērnībā bija viens posms, kad vecāki viņu no lauku darbiem atbrīvojuši. Meitene mācījās mūzikas skolā, spēlēja vijoli. Rušinoties pa zemi, zūd pirkstu veiklība, kustības kļūst lēnākas. Tāpēc vijolnieki kartupeļus nerok un bietes neravē. Taču, beigusi mūzikas skolu, Agita iestājās Bulduru Dārzkopības vidusskolā un tūdaļ pēc beigšanas ķērās pie savas sirdslietas – tepat “Cielavās” sāka veidot dekoratīvo koku, lielākoties skujeņu, stādaudzētavu, kurai pašlaik nu jau ir 18 gadu.
Tagad Agitai pieder savs uzņēmums SIA “Deko Dārzs”, viņai kā diplomētai daiļdārzniecei maizes darbs ir apstādījumu ierīkošana. Veidojot stādījumus, izmanto pašu audzētos stādus.Darbā palīdz vīrs Dainis, pēc izglītības mehanizators, un abi bērni. Ir redzētas ģimenes, kur atvasēm lauku darbi nepatīk, un lauku mājas jaunā paaudze mēdz dēvēt par pāķiem vai līdzīgos vārdos. Taču “Cielavās” trīspadsmitgadīgais Kārlis un septiņpadsmitgadīgā Paula darbojas ar prieku.
Sarkanie bērzi un ligzdveida egles
Kārļa interese par kokiem sākās ar podiņā no sēkliņas izaudzētiem citroniem un mandarīniem. Citronkoks tagad pārsniedzis divu metru augstumu, un Agita spriež, ka griestos būs jāzāģē caurums. Kārli interesē oriģinālas, citur neredzētas koku dekoratīvās šķirnes, un viņš jau izveidojis interesantu kolekciju. Piemēram, kur gan citur jūs redzēsiet dekoratīvo bērzu birzi? Bet šeit tāda ir!
Visi zina, ka bērzam lapas ir zaļas, bet rudenī paliek dzeltenas. Taču izrādās, ka ir arī sarkanlapu bērzs (Betula pendula ‘Purpurea’), šķeltlapu bērzs, melnais bērzs (B. pendula ‘Royal Frost’), piramidālais bērzs (B. pendula ‘Fastigiata’), un pat dzeltenlapu bērzs, kurš rudeni negaida, jo ir koši dzeltens visu vasaru!
Lai dekoratīvos bērzus pavairotu, tos potē uz āra bērza. Nokarenās formas potē pusotra metra augstumā vai augstāk, bet pārējās šķirnes zemu, 10 līdz 15 cm augstumā.
Pie mājas Kārlim ir arī sava dekoratīvo skujeņu dobe. Sudrabaini zilpelēka ir Korejas baltegles (Abies koreana) šķirne ‘Silver Show’, ļoti oriģināla ir Korejas baltegles ligzdveida pundurforma ‘Kohout’s Icebreaker’. Šo mazo sudrabaino ligzdiņu mēdz uzpotēt uz augsta potcelma un audzēt kā augststumbra kociņu.
Kārlim padodas arī sports, viņš Liepājā trenējas basketbolā. Māsa Paula arī ir vispusīga – beigusi mākslas skolu, tagad dejo tautas dejas, šovasar piedalījās Dziesmu un deju svētkos. Papildus skolas programmai mācās vācu valodu, nodarbojas ar pērļošanu.
Var tikai priecāties, ka cilvēkiem izdodas apvienot lauku klusuma un dabas baudīšanu ar pilsētas dotajām izglītošanās un kultūras iespējām.
Dižo koku paēnā
Veidojot dekoratīvos stādījumus pie mājas, bija jārēķinās ar esošo situāciju. Pagalma priekšā ir dižu kļavu un liepu grupa. Agitas tētis atceras, ka viņa bērnībā kociņi bijuši nelieli, kādus divus metrus augsti. Septiņdesmit gadu laikā tie izauguši jo pamatīgi. Skaisti, tomēr saimnieki secina, ka tagad liela auguma kokus tuvu mājai nestādītu, jo vētras laikā tie var apdraudēt ēkas.
Rudenī kļavas uzvedas ļoti interesanti. Tās sārtojas nevis visas reizē, bet gan pēc kārtas, ļaujot ilgāk izbaudīt krāsu spēli.
Šo māju lepnums ir oriģināla, no akmeņiem krauta aka, kurai ir apmēram 150 gadu. Tāda nekur citur Latvijā nav redzēta. Senie meistari akmeņus salikuši ļoti prasmīgi, neizmantojot javu! Akā ir ļoti garšīgs ūdens.
Netālu izveidots dekoratīvs baseiniņš ar ūdenskritumu un strūklaku, ko darbina elektromotors. Blakus cero dižs miskantes puduris, augustā tā uzzied skaru slotiņām. Miskantes uz ziemu neapgriež, jo tās ir skaistas, arī apsnigušas vai sarmas klātas. Lai šī dekoratīvā graudzāle sasniegtu lielus izmērus, jāgaida vairāki gadi. Stādot uzreiz jāizvēlas īstā vieta, jo vēlāk sakņu sistēma izveidosies tik spēcīga, ka pārstādīt vairs nebūs iespējams.
Šī vieta patīk kadiķiem, mežā to ir pulka. Labi aug arī pie mājas stādītās īves, un, tās apgriežot, var veidot interesantas formas. Pagalmā zemē iegūluši vairāki laukakmeņi. Šie milzeņi nav kustināmi, tādēļ blakus iestādīja dažas tūjas, pacipreses un dekoratīvos kadiķus, un izveidojās gleznaina grupa.
Dzīvojamā māja ir sagaidījusi pārvērtību laikus, tagad tā ir pārbūvēta, siltināta un apšūta. Meža malā uzbūvēta divstāvu pirtiņa, kura līdztekus saviem tiešajiem pienākumiem kalpo arī dzīvošanai.
Zoss pie spoguļa!
Kārtīgā lauku sētā mīt arī dzīvā radība. Agrāk audzējuši muskuspīles. Tās centīgi noēda gliemežus – sastājās rindā un vienotā komandā devās uzbrukumā! Tagad ir palikusi viena muskuspīle un viena zoss. Toties kāda!
Sākumā nesaprotam, kādēļ pie saimniecības ēkas sienas piesliets spogulis. Izrādās, tas ir zoss spogulis! Putns sevi aplūko vairākas reizes dienā un acīmredzami ir apmierināts. Agrāk bijis arī zostēviņš, taču tam izrādījies pikts raksturs, nācies šķirties. Tagad zoss žēlojas vectēvam, ka palikusi viena. –Ak, tu mana zilacīte! – Andris viņu uzslavē.
Mājas sargam Džerim ir izcila fotomodeļa talants. Kopējā ģimenes bildē izskatās perfekti jebkādās variācijās – ar koku zobos un bez tā, profilā un pretskatā, vienmēr stalts un smaidīgs!
Sētā ienāk arī meža zvēri un putni. Čurkstes mājas korē salipinājušas ligzdu, jo būvmateriāls – māli ir dīķī tepat blakus. Stārķi šovasar izaudzinājuši trīs bērnus. Šeit ir Papes dabas parka teritorija, un pirmajos gados ciemos nākuši arī sumbri. Tagad šie milzeņi laikam atraduši labākas ganības un jau vairākus gadus nav manīti.
Retumi
Kas redzams stādaudzētavā? Arī daudz interesanta!
Lai no spraudeņa izaudzētu kadiķi vai egli, vajag daudz laika un darba. Spraudeņus apsakņo lecektī ar mitru gaisu. Pirmos divus gadus tie aug siltumnīcā, bet trešajā gadā izstāda uz lauka. Vēlāk mazos kociņus un krūmiņus vairākas reizes pārstāda, lai veidotos biezāka sakņu sistēma.
Ja ir vieta, lai dārzā stādītu lielāku koku, tagad var izvēlēties daudz ko interesantu, jo radītas oriģinālas šķirnes, turklāt arī miniatūrās. Piemēram, asajai eglei (Picea pungens) ir izveidota miniatūra lodveida šķirne ‘Pali’.
Tautā iecienītajai čūskeglei izveidota zilganā forma Picea engelmannii ‘Snake’. Tā sauktajai drakonu priedei (Pinus sylvestris ‘Dragon’) pavasarī ir skaisti raibas skujas, ar dzelteniem galiņiem.
Īves un tūjas labi padodas apgriešanai un veidošanai. Piemēram, no lodveida formas Rietumu tūjas ‘Globosa’ var izveidot kociņu ar trim apaļām bumbiņām, kas atrodas cita virs citas. Tūjas un kolonnveida kadiķus var apgriezt spirāles veidā, no skujeņiem var veidot arī ko līdzīgu bonsai kociņiem.
Skujeņus var potēt, veidojot interesantas augststumbra formas. Piemēram, uz klinškalnu kadiķa ‘Blue Arrow’ var uzpotēt kādu klājenisko – ‘Green Mantle’ vai ‘Lime Glow’.
Radītas arī intersantas dekoratīvas lapu koku šķirnes. Dižskābarža (Fagus sylvatica) šķirne ‘Asplenifolia’ ir iegarenām, dziļi daivainām lapām, bet šķirnei ‘Mercedes’ lapas ir slaidas un šauras (8 cm garas un tikai puscentimetru platas). Cilvēkus interesē arī nokarenās formas – nokarenās gobas, sēru bērzi un citi. Šoruden īpaši krāšņi ir nokarenie pīlādži, kuriem ir bagātīga ogu raža.
SVARĪGI Pašlaik ir īstais skujeņu pārstādīšanas laiks. Vislabāk – no augusta vidus līdz septembra vidum, taču ieaugas arī vēlāk stādītie. Darbiņam piemērota lietaina vai apmākusies diena. Lielām eglēm, kuras augstākas par 1,5 m, pārstādot jāsaglabā tā pati orientācija pret debess pusēm. Centieties saglabāt visu zemes kamolu, jo skujeņi necieš, ja pārstādot nokrata augsni un atkailina saknes! |
