Drošības ilūzija 0
Vēl pirms dažām dienām Francijas un Itālijas robežas šķērsošana bija tik nemanāma, ka saprast, kurā pusē īsti esi, varēja pēc tā, vai pirmajā bodītē tev saka “bonžūr” vai “bondžorno”. Tiesa, ceļojuma laikā gadījās robežas apkaimē ieraudzīt pārīti bruņotu vīru, kas slinki ielūkojās mašīnas salonā. Šobrīd kontrolētāju esot vairāk, jau tiek prasīts uzrādīt personu apliecinošus dokumentus un dažbrīd arī atbildēt uz jautājumiem, kas gadiem netika uzdoti.
Pastiprināta uzraudzība arī uz Francijas un Monako robežas, kas dabā faktiski ir nemanāma. Pagaidām tikai motociklisti varot to šķērsot, neuzrādot dokumentus, bet mašīnas tiekot pārbaudītas, turklāt to darot ar automātiem bruņoti vīri, kas iepriekš uz šīs robežas tikpat kā nav manīti.
Tomēr tur dzīvojošie cilvēki teic, ka uzskatot to tikai par drošības ilūziju vai tādu kā šovu. Jā, jā, mēs kaut ko darām, rosāmies, “pieņemam mērus”, visu uzraugām un kontrolējam, bet ticamības koeficients līdzinoties nullei.
Ne velti cilvēki aizvien biežāk nāk klajā ar pārmetumiem žurnālistiem, kuri vairāk tīksminoties ar traģisko notikumu detaļām un veidojot slepkavu portretus, it kā tie būtu nez kādi varoņi, bet mazāk vēsta par to, kam, kas un kā būtu jādara, lai cilvēki justos droši. Turklāt pieprasot šo informāciju kaut līdz vemšanai bieži, līdz atbildīgo amatpersonu un institūciju šķietamā rosība tiešām kļūst par nopietnu un darbotiesspējīgu programmu, nevis tās imitāciju.
Bet pagaidām – cēloņi ir un paliek. Cilvēkus, kuri policistu “uzraudzībā” vienā no drošākajām pasaules valstīm šīs valsts svētku dienā devās noskatīties uguņošanas izrādi, vairs neatgriezt, un viņu piederīgo zaudējumu nav iespējams kompensēt ne ar līdzjūtībām, ne politisku vārsmu retoriku, ne spriedelēšanu par vientuļā vai ne tik vientuļā terorista psihi, orientācijām un radikalizācijas pakāpi…
