Ziedi un akmeņi 0
Ziedi – bojāgājušajiem, akmeņu krāvums kā antilīdzjūtības apliecinājums mežonīgajam slepkavam jeb “Wild killer”, kā viņš tagad tiek dēvēts. Tāda patlaban esot promenādes “skumjā dekorācija”. Skaidrs, ka piecus kilometrus garā “Promenade des Anglais” vairs nekad nebūs tikai vecā labā elitārās tusēšanas vieta. Teju pusi no tās garuma, cerams, vēl ilgi klās ziedi, piemiņas lietas un vārdi, kas cilvēkiem neļaus aizmirst par līdzās mītošo un nu jau pavisam vāji slēpto ļaunumu, kas spēj izpausties gluži neparedzamās formās un veidos. Aizvien nežēlīgākos, ciniskākos un joprojām neapturamos.
Gluži tāpat kā divarpus metru augstā mūra siena atdala šķembaino pludmali no promenādes, greznās viesnīcu fasādes piesedz dzīvojamos rajonus, kuru dziļumā mīt izdaudzinātais multikulturālisms – iespējamā visu nelaimju un radikālisma sakne.
Nicā imigrantu ir daudz. Īpaši liels skaits melnādaino. Vietējie pret viņiem ārēji cenšas būt iecietīgi, taču patiesībā franči noskaņoti gana rasistiski. Lai atrisinātu ieceļotāju problēmu pilsētā, valdība iebraucējiem piešķīra atsevišķu kvartālu, taču šī norobežošana radīja pretēju efektu, un nereti pilsētā vērojamas agresīvas sadursmes starp vietējiem un imigrantiem. Vietējā autobusā gadījās novērot kādas eleganti tērptas franču kundzītes “salēkšanos” ar melnādaino sievieti. Domājams, ķilda sākās, kad, autobusam apstājoties, šī sieviete nejauši uzgrūdās virsū franču dāmai un piepeši kļuva par verbālu uzbrukuma objektu vai pusei autobusa, kas sāka ielaisties rasistiskās diskusijās. Melnādainā sieviete, neizrādīdama nekādas emocijas, nākamajā pieturā izkāpa no transporta.
Arī citu piekrastes pilsētiņu kvartālos jūties kā tādā folkloras festivālā, kur pretim savos tautastērpos nāk gan arābi, gan indieši, gan afrikāņi. Lai arī lielākā šo cilvēku daļa Francijā nonākusi jau sen – tā teikt, bijušo kolonizatoru oficiālās vainas apziņas mudināti, tomēr joprojām daudzi, īpaši sievietes, līdz elitārajiem hoteļu rajoniem nemaz neaiziet. Sak’, ziedi pie ziediem, akmeņi pie akmeņiem. Un “plaukstošajai” franču sabiedrībai imigranti vienmēr būs tikai akmeņi.
Francijas Iekšējās drošības galvenās direkcijas vadītājs Patriks Kalvārs esot sacījis, ka valstī aizvien vairāk radikalizējas galēji labējais spārns, kas varot aiz atriebības rīkot soda ekspedīcijas imigrantu apdzīvotās vietās. Vēl daži terorakti, un Francijā varot izcelties pilsoņu karš starp ekstrēmajiem islāmistiem un labējiem.
Mums kaimiņos dzīvoja kāds tunisietis, kurš nu jau vairāk nekā 20 gadu ir Itālijas pilsonis. Tagad viņš saka, ka esot radīts teju jauns potenciālā terorista portrets – diezgan savrups arābs, islāmu nepiekopj, nav īpašā naidā ar likumdošanu, drošības orgānu redzeslokā nav manīts, mēdz ielūkoties iepazīšanās portālos… Viņš saka: “O, dios! Tas taču varētu būt arī es! Ir skumji, ka laikmetā, kad ir visas iespējas būt stipriem un pārliecinātiem par to, ko zinām un darām visās jomās, patiesībā esam kļuvuši tik vāji, ka pat attiecīgās iestādes nespēj atšķirt maniaku no terorista un militāru valsts apvērsumu no inscenējuma…”
Tostarp “Islāma valsts” priecājas par kārtējo reklāmu un gatava nostāties priekšgalā teju jebkurai vardarbības un masu slepkavības izpausmei. Sak’, lai jau tie glancētie eiropieši lauza galvu par to, vai gadījumā neesam izdomājuši kādu īpašas iedarbības klizmu, pēc kuras jebkurš var radikalizēties 10 minūšu laikā…
