Māris Antonevičs: Nezinītis vēstniecībā? Diez vai… 0
Viens no bijušajiem Krievijas vēstniekiem Latvijā – Viktors Kaļužnijs – pēc tam, kad bija pametis diplomāta nodarbi, kādā intervijā vaļsirdīgi stāstīja, ar ko Rīgā nodarbojies. “Mums bija izveidota programma, ka 2009. gadā Rīgai jākļūst “krievu”, bet 2010. gadā – Saeimai. Tāda programma mums bija saistībā ar Latviju, un Rīgas programmu mēs izpildījām,” norādīja bijušais vēstnieks. No viņa sacītā noprotams, ka vēstniecība, piemēram, ietekmējusi iekšējās kadru pārbīdes partijā “Saskaņa”, pastumjot malā Jāni Urbanoviču un izbīdot priekšplānā Nilu Ušakovu. Bijušas arī citas aktivitātes.
Paši “Saskaņas” līderi šādu darbības koordināciju ar Antonijas ielu kategoriski noliedza, un tas saprotams – nav taču nekādi politiskie pašnāvnieki, lai atzītos, ka darbojas pēc Maskavā sastādīta plāna.
Piemēram, Aleksandrs Vešņakovs apsveica Latvijas pilsoņus ar “pareizu izvēli” Rīgas domes vēlēšanās. Nupat, komentējot 13. Saeimas vēlēšanu rezultātus, to pašu izdarījis arī pašreizējais vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs, tikai nu jau apgrieztā formā – izsakot neizpratni par to, ka “Saskaņa” Saeimas vēlēšanās ieguvusi visvairāk balsu, taču netiek pie varas.
“Acīmredzot partijas iegūtajam balsu skaitam Saeimas vēlēšanās Latvijā nav pilnīgi nekādas nozīmes. Ja partija, kas ieguvusi katru piekto vēlētāju balsi, tiek atstumta malā, tad tas ir kaut kas pārsteidzošs. Es ko tādu redzu pirmo reizi,” Krievijas vēstnieku citē ziņu aģentūra LETA.
Ir divi varianti, kāpēc tagad parādās šāds paziņojums. Pirmais – vēstnieks tiešām ir kā tāds Nezinītis no Mēness, kurš neko daudz nesaprot no daudzpartiju parlamentārās demokrātijas un tāpēc atplestu muti skatās uz politiskajiem procesiem un secina: “Brālīši, ko tādu es redzu pirmo reizi!”
Šai versijai par labu runā tas, ka Lukjanovam vēstnieka amats faktiski ir pirmā diplomātiskā darba pieredze. Lai gan no 1984. līdz 1990. gadam viņš strādājis PSRS ārlietu dienestā, tas tomēr bija ne pārāk nozīmīgs ierēdņa darbs kabinetā, bet vēlāk Lukjanova karjera veidojusies ciešā sazobē ar Vladimira Putina varas vertikāles nostiprināšanos. Pirms nosūtīšanas uz Latviju viņš bija Krievijas Drošības padomes sekretāra palīgs. Tā ka vienīgā valsts, kuras politiku viņš tiešām pārzina, ir Krievija.
Bet tur tiešām nav iedomājams, ka kāds cits, izņemot iepriekš noteikto uzvarētāju, varētu pretendēt uz varu. Konkurenti vēlēšanām pat tuvu netiek laisti, kā tas pēdējās prezidenta vēlēšanās notika ar opozicionāru Alekseju Navaļniju. Arī opozicionāru lomas ir stingri sadalītas, un tā bez īpašas kautrēšanās tiek saukta par “sistēmas opozīciju” – komunisti, Žirinovska partija, agrāk atsevišķos gadījumos arī liberālās ievirzes “Jabloko”, lai arī tai vairs īpaši neuzticas un stumj nost visur, kur iespējams. Nav iedomājams, ka kāda no tām sev sāktu pieprasīt ministrus valdībā vai kādus citus amatus. Katrs zina savu vietu. Šajā ziņā kaut kādas koalīcijas veidošanas sarunas, politiskie kompromisi, arī “sarkanās līnijas” un citas Eiropas valstu politikā zināmas lietas, Krievijas pārstāvim, protams, ir dziļi nesaprotama lieta, kas viņam droši vien saistās ar politisko vājumu.
Un tomēr Nezinīša tēlam noticēt grūti, jo diplomātiem pirms došanās misijā tomēr vajadzētu iepazīt savas jaunās darba vietas apstākļus.
tāpēc tagad atliek publiski tēlot neizpratni par Latvijas politisko sistēmu un tradīcijām. Sak, centāmies, bet neesam vainīgi, ka izpalīdzīgs partneris, kas pagulsies zem “Saskaņas”, arī šoreiz neparādījās.
Tikmēr kādu interesantu faktu par to, kas notiek aiz vēstniecības sienām, sniedzis interneta portāls “ghall.com.ua”, atklājot, ka Krievijas vēstniecības Latvijā pirmais sekretārs Romāns Tatarka savulaik studējis Maskavas Militāri diplomātiskajā akadēmijā kopā ar Krievijas militārā izlūkdienesta GRU virsnieku Anatoliju Čepigu, kurš tiek turēts aizdomās par Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanu Lielbritānijas pilsētā Solsberijā. Tieši šajā mācību iestādē tiek gatavoti nākamie Krievijas militārā izlūkdienesta darbinieki.