Nezināšana vai pārdomāts aprēķins? 0
Šā gada 20. februārī TV sižetos kā īpaši sensacionālu notikumu rādīja maluzvejnieku noķeršanu Lielupē pie Dzintariem. Sensācija tā noteikti bija, jo tīklu un arī noķerto zivju bijis pārsteidzoši daudz – gan sugu, gan skaita, gan svara ziņā.
Skaidrs – rīkojušies rūdīti profesionāļi, kuri zina, kas, kā un kur jādara. Kopējie lēstie zaudējumi zivju pasaulei – ne mazāk par 20 000. Parasti zivju sargu guvums ir tikai atrastie un izņemtie nelegālie tīkli, pašus darboņus pat nepamanot, bet šoreiz rokā arī paši marodieri. Apsveicami! Šī gan būtu arī tā reize, kad manīgos zivju aizstāvjus vajadzētu ne tikai uzslavēt, kas arī jādara, jo daudzās citās valsts iestādēs cilvēkus prēmē tikai tāpēc, ka tie rātni sēd birojos un no acīm nolasa priekšnieku vēlmes, bet šiem vīriem, kuri stundām saluši uz ledus un tad stājušies pretī neprognozējamiem un uz visu spējīgiem vīriem, naudas prēmijas būtu pašsaprotama lieta.
Tomēr es noteikti gribētu, nepavisam nenoniecinot inspektoru nopelnus, pievērst uzmanību arī kam citam. Man kā ihtiologam atšķirībā no gandrīz visiem, kas rosās pie ūdeņiem un sakās tos pazīstot kā savu kabatu, ir noteiktas priekšrocības. Šīs priekšrocības nav nekas cits kā zināšanas, galvenokārt sakrātas ilgajos padomju gados, ejot diendienā līdzi profesionālam zvejniekam – tēvam.
Jūs neticēsiet! Ar šausmām TV vēroju, kā inspektori ar lielām pūlēm cenšas izspaidīt katru tīklā ielīdušo vēl dzīvo zivi caur tīkla linuma aci, lai palaistu atkal dzīves turpināšanai blakus izsistā āliņģī. Nekad, nekur tā nedrīkst rīkoties ar nevienu zivi, kurai lemts vēl dzīvot!
Viss zivs ķermenis, arī zvīņas un spuras, klāts ar ļoti maigu, ārkārtīgi jutīgu, plānu, viegli nobrāžamu un ievainojamu ādu. Šādā veidā zivij tiek būtiski traumēta ne tikai lielākā daļa ādas, bet pat saspaidīti iekšējie orgāni. Tā ir barbariska rīcība.
Kā vajadzēja darīt? Ar asu nazi, uzmanīgi un viegli pieturot zivi, pārgriezt bez žēlastības visus tos tīkla linuma diegus, kas pieskārušies zivs ķermenim. Atbrīvoto zivi saudzīgi ielaist ūdenī.
Šoreiz, par lielu nožēlu, nepārprotami bija redzams, ka inspektori, ļoti saudzējot tikai tīklus, barbariski apgājās ar zivīm, kurām bija lemts tikt izglābtām un vēl dzīvot.
Tēmu pabeidzot, gribot negribot rodas vairāki pagaidām neatbildēti jautājumi.
1. Sižetā bija redzams, ka inspektori rīkojas droši, pārliecināti, tā, kā tie droši vien parasti ieraduši rīkoties. Vai tiešām viņi nezināja, kā pareizi rīkoties ar maluzvejnieku tīklā iepinušos jau patraumēto un novārdzināto zivi, kurai nepieciešams saglabāt dzīvību?
2. Kas un kā apmāca zivju aizsardzības inspektorus? Vai tā rīkojas visi inspektori? Minēto pārkāpumu uzskatu par ļoti nopietnu – nepiedodamu!
3. Kāpēc inspektori, kuri tik prasti apgājās ar zivīm, tik pārsteidzoši saudzīgi izturējās pret maluzvejnieku tīkliem? Jā, tīkli bija labi, īstu speciālistu darbs.
4. Ja reiz tīkli tika tā saudzēti, tad jājautā – kāpēc? Nepavisam negribu mest ēnu uz pašaizliedzīgajiem inspektoriem, bet, kamēr nebūs simtprocentīgas skaidrības par to, cik un kādi tīkli tika izcelti un, pats galvenais, kādu galu tie patiešām ņēma, visvisādi minējumi būs pašsaprotami.
