Valsts banku pakļautībā 4
1812. gadā nomira pats Rotšildu klana pirmtēvs – Maijers Amšels, un visu lietu kārtošana pārgāja viņa dēla Nātana pārziņā. Ātri vien viņa darbības rezultātā bankas nodaļas parādījās arī Berlīnē, Vīnē, Parīzē. Faktiski vienpersoniski Nātans savu personisko impēriju pārvaldīja līdz 1836. gadam. Pusoficiāla versija vēsta, ka šajā gadā viņa tuvinieki paši viņu saindējuši, jo vairs neesot spējuši izturēt to, ka viņš tikai savās rokās sakoncentrējis faktiski neierobežotu varu, ar ko nevēlējās dalīties pat ar tuvākajiem radiniekiem.
Tad par uzņēmuma “N. M. Rotšilds un dēli” vadītāju kļuva Nātana dēls Laionels. Arī viņam viss padevās labi un šķietami viegli. Turklāt jau ļoti drīz Laionels kļuva par britu parlamenta locekli, uzticot ģimenes īpašumu pārvaldīšanu Jākobam Rotšildam.
No 1861. līdz 1865. gadam risinājās ASV Pilsoņu karš – Dienvidu štati, kuru ekonomika balstījās tikai vergu darba ekspluatācijā, paziņoja, ka izstājas no savienības un tagad dēvējami par Štatu konfederāciju. Vēstures pētniekiem jau sen nav noslēpums, ka arī šo karu izprovocēja Rotšildi, turklāt viņi “karoja” vienlaikus abās frontēs, veikli izmantojot savus provokatorus. Piemēram, Zelta loka bruņinieki uzstājās par konfederātu atbalstīšanu, bet tostarp pēc viņu iniciatīvas uzņēmums “J. P. Morgan” organizēja ziemeļnieku atbalstīšanu. Rotšildu klana Londonas banka ar naudas līdzekļiem apgādāja ziemeļniekus, savukārt Parīzes banka – dienvidniekus. Katrā ziņā Rotšildu peļņa šīs operācijas laikā bija vienkārši šaušalīgi milzīga. Bet zaudētāji no tā bija galvenokārt tikai amerikāņi.
Līdz 1863. gadam Ābrams Linkolns bija atminējis Rotšildu savērptos rēbusus un paziņoja, ka atsakās šai baņķieru ģimenei izmaksāt procentus. Tāpat viņš izdeva rīkojumu sākt drukāt zaļganos dolārus, kurus izmantoja, norēķinoties ar ziemeļniekiem. Protams, tāda brīvdomība nevarēja patikt Rotšildiem. 1865. gada 14. aprīlī Linkolnu nogalināja Rotšildu uzsūtīts slepkava – Džons Buts. Zināms, ka vēlāk, pēc iznākšanas no cietuma, Buts dzīves atlikušo daļu visnotaļ nodrošinātos apstākļos nodzīvoja Anglijā. Savukārt zaļos dolārus, tikko Linkolns bija novākts, Rotšildi steidzamā kārtā atsauca un atpirka, turklāt par smieklīgi mazu cenu.
Rotšildi bija izvirzījuši par savu mērķi līdz 19. gadsimta beigām pārņemt savās rokās visu ASV ekonomiku, tieši tādā pašā veidā, kā to jau bija izdarījuši Eiropā. Uzstājoties Ņujorkas Tirdzniecības palātā, Augusta Balmonta bankas direktors Jakobs Šifs teica: “Ja mums nebūs bankas ar nedalītu kontroli pār kredītu piešķiršanu, tad šo valsti [ASV] ieraus tās vēsturē visasākajā un visdziļākajā finanšu krīzē.”
Un Šifs nekļūdījās – ASV patiešām drīz izcēlās graujoša krīze. Lielkapitāla tirgos izcēlās panika, cieta desmitiem tūkstošu cilvēku, bet tajā visā Rotšildi nopelnīja savus kārtējos pasakainos miljonus. Savukārt amerikāņi saprata – lai nākotnē izvairītos no tamlīdzīgām situācijām, viņiem gluži kā svaigs gaiss nepieciešama sava centrālā banka. Tieši tā radās Federālo rezervju banka. Bet jau drīz amerikāņu konstitūcija ieguva savu 16. labojumu, pateicoties kuram amerikāņu personiskos ienākumus sāka aplikt ar nodokļiem, kas notika pirmo reizi ASV vēsturē. Pati procedūras būtība bija tāda, ka ASV valdība vairs nevarēja pati drukāt savu naudu, kā rezultātā, protams, tā nespēja arī kontrolēt savu ekonomiku.
