Nezināmā Gūtmaņala 0
Kā var būt nezināmā? Tā ir vispopulārākā Latvijas ala vairāku gadsimtu garumā. Ceļotāju visvairāk apmeklētais dabas piemineklis. Padomju laikos līdz miljonam apmeklētāju gadā.
Nezināmā Gūtmaņala
Kā var būt nezināmā? Tā ir vispopulārākā Latvijas ala vairāku gadsimtu garumā. Ceļotāju visvairāk apmeklētais dabas piemineklis. Padomju laikos līdz miljonam apmeklētāju gadā. Gūtmaņala ir arī vislielākā Latvijā: tās apjoms – 500 m2 ; grīdas laukums – 170 m2 ; platums – 11 m; griestu augstums – līdz 10 m; garums jeb dziļums – 18,8 m.
Alas aprakstīšana
Gūtmaņala pirmoreiz literatūrā minēta vācu valodā tikai 1774. gadā. Bet alas iekšpusi ceļotāji ar saviem iegrebumu rakstiem sāka piepildīt daudz agrāk. Vēl līdz šodienai ir daļēji saglabājušies ieraksti no 1677. un 1670. gada. Ir bijušas ziņas arī par 1617. un 1564. gadu ierakstiem.ऀ
Latviešu valodā vecākās rakstiskās ziņas par Gūtmaņalu ir 1869. gada 13. augusta “Baltijas Vēstnesī”: “Gūtmaņa ala ir pie biezi apauguša kalna pakājes, starp Turaidi un Krimuldi. Tā ir kādas 96 pēdas augsta, iekšpusē 48 pēdas plata un tikpat dziļa. Tā top uz dibenu šaurāka: stalta iešana tanī kā pa vārtiem. Alas iekšpusē izverd avots, kas savu ūdeni dobumā krāj un tad uz klātējo Gauju notek. Ūdens ir dzelžains, ka sūnas, naudas gabali u. t. j. pr. pārvelkas ar laiku ar akmiņa mizu. Šis avots ir latviešiem vēl šodien svēts, tāpēc ka tie tam ūdenim dziedinādamu spēku dēvē. Tie mazgājas ar to dažādās slimībās un smeļ to ar īpašu izturēšanos un noliktos laikos. Tās pa daļai ir sūnu pāraugušas klints sienas iz sarkana smilkšu akmiņa ar daudz vārdiem un gada skaitļiem aprakstītas: tie vecākie raksti sniedz līdz 1666. gadam. Starp tiem jauniem rakstiem apmeklētājam tūdaļ pie ieiešanas pa kreiso roku tas bokstabs H (krievu N) ar to apraksts: “Troņa mantinieks no Krievu zemes tanī 3. Aug. 1860.” krīt acīs…”
Bet cik tālā pagātnē savas maģiskās zīmes, senos BURTUS alas sienās sāka ierakstīt vietējie iedzīvotāji, līvi, tas arī ir lielais neatminamais nezināmais. Vai mēs kādreiz tuvosimies atbildei: kas rakstīja? Ko rakstīja? Kad rakstīja? Ja alā izdarītu arheoloģiskos izrakumus, iespējams, ka tie varētu sniegt kādu skaidrojumu.
Kad un kā mērīja
18. gs. pēdējos gados J. B. Fišers publicēja pirmos alas uzmērījumus. Viņa konstatētie dati par alas platumu, augstumu un garumu 175 gadu laikā simtām reižu tiek pārpublicēti no viena izdevuma otrā līdz pat 1973. gadam.
1972. gada 1. maija svētkos es nolēmu alu pārmērīt pats ar savām rokām. Palīdzēja dzīvesbiedre Ingrīda. Kā darbarīkus izmantoju padomju mērlenti, auklas un taisnus kokus kā latas. Steidzāmies mazā gaismiņā, lai tūristu pūļi mūsu atbildīgo darbu netraucētu. Skicēju alas šķērsgriezumus un garengriezumus. Pārsteigums bija liels, Gūtmaņala iznāca par pieciem metriem garāka, nekā tas ticis rakstīts līdz šim. Parasti agrāko laiku mērījumi gandrīz vienmēr ir pārspēti. Tagad visi visur pieraksta šos manus mērījumus. Varbūt lielā ala 200 gadu laikā izaugusi lielāka? Tas arī būtu dabiski. Jau 40 gadus vēroju, kā alas aug lielākas, tad sāk novecot – birst un mirst.
Un tomēr nezināma
Mēs nezinām vislielākās, vispopulārākās alas patieso vārdu. Tagadējo Gūtmaņalas iesauku sāka lietot vācieši pēc tam, kad dabas pētnieks Jākobs Benjamins Fišers 1778. gadā publicēja savu sapratni par alas burvību, ko viņam bija stāstījuši vietējie iedzīvotāji: “Alu sauc par Labo vīru…” Bet 1791. gadā: “… zemnieki avota ūdeni izmanto slimību ārstēšanai tāpēc, ka šī vieta esot svēta.” Johans Kristofs Broce 1794. gadā raksta, ka alas avotā dzīvo kāda labdabīga dievība.
Latvijas laikā Gūtmaņalas vārdu centās latviskot, to tulkojot atpakaļ, – iznāca “Labvīra ala”.
Lielā, svētā, dziednieciskā ala atradās turpat lejā pie līvu (lībiešu) virsaiša Kaupo pils. Acīmredzot tie, kas vācu pētniekiem skaidroja alas nosaukumu un tā jēgu, bija līvi. Līvu valodā dziednieku, krīvu, burtnieku, burvi, šamani sauc bura. Tātad visvairāk pieļaujamā iespēja varētu būt, ka vietējie zemnieki – vai nu latgaļi, vai līvi, šo alu toreiz sauca par Bura alu.
* Varbūt tā Broces pieminētā “labvēlīga dievība” 18. gs. bija latgaļu labā Māra, kas varēja dzīvot avotā un dziedēt slimības? Tad, iespējams, zemnieki to sauca par Māras alu ar Māras avotiņu? Varbūt Fišers ir sajaucis dzimumus? * Nezināmais: kādas izskatījās alas sienas? Par to vācu pētnieki klusē. Viņi piemin tikai to, ka avotā ziedo naudu un apģērba gabaliņus. Protams, ka 18. gs. beigās senie maģiskie senču burti bija pazuduši, jo visas alas sienas jau bija noklātas ar vācu autogrāfiem. Satraucošs ir jautājums, vai vēl bija kādi laukumiņi, uz kuriem varēja saskatīt līvu maģiskās zīmes? * Cik dziļa ir ala? Varbūt tur slēpjas vēl 10 m pazemes telpas, bet varbūt tur dziļumā ir 300 metri avota veidotu pazemes eju labirintu. Tas ir pat ļoti iespējams. 1988. gadā Salacas krastos atklājām 360 m garu pazemes eju sistēmu. Pēc profesora Ojāra Āboltiņa vērtējuma, Gūtmaņala ir daudzas reizes vecāka. Sagaidāms, ka tāda ala ar tik spēcīgu avotu un tik ilgu mūžu būs izveidojusi vēl plašāku un garāku pazemes tukšumu sistēmu. |
Mēs ielīdām Revolūcijā
Gūtmaņalai kaimiņos, 150 m uz dienvidaustrumiem, ir vēl viena mazāka, bet traka ala. To padomju laikos iesauca par Revolūcijas alu, jo esot atraduši paslēpto revolūcijas literatūru. Tagad kartēs atzīmē kā Mazo alu. Arī no Mazās alas izplūst spēcīgs avots. Tas bija iemūrēts betonā līdzīgi kā Gūtmaņalas avots, lai veidotu ūdenskritumu. Ja avotus aizsprosto, alas attīstība apstājas vai aizkavējas.
1991. gada trakajās janvāra dienās trakais Ansis Opmanis līda Revolūcijas (Mazajā) alā. Lai varētu tajā iekļūt, viņš centās atbrīvot avotam ceļu. Ansis ir stiprs kā lācis; viņš izlauza iemūrētos šūnakmens gabalus. Ansis kļuva par avota atbrīvotāju, un tas sāka skriet kā traks. Mutuļoja smiltis un no avota mutes gāzās arī sarkanās dzelzs savienojumu baktēriju recekļi kā tādi raganu kankari. Alas mutei priekšpusē no klints augšas bija aizbirusi pamatīga smilšu kaudze. Ansim piepalīdzot, avots vienu daļu arī no šīs čupas aizskaloja, un alas grīdā atvērās vairāki kāpjošu avotu mutuļi kā tādi dzīvības pulsi. Anša acu priekšā ala vērtās aizvien lielāka, augstāka un skaistāka. Ansis atklāja, ka avota ūdens ir ļoti karbonātisks: uz grīdas un alas sienu dziļumā bija izveidojušās avotkaļķu inkrustācijas, kaut kas līdzīgs stalaktītiem vai šūnakmenim. Ansis iekļuva alā līdz 10 m dziļumam. Viņš noteica avota plūsmas jaudu – debitu – 2,4 litri sekundē.
Nākamajā gadā Gaujas Nacionālā parka direktora vietnieks Gunārs Skriba man aizrautīgi stāstīja: “Jūs nevarat iedomāties, cik liels spēks var būt avotam, kas laužas no pazemes. 1991. gada ziemā Revolūcijas alas avots kādā brīdī no pazemes bija izlauzies ar vulkāna sparu. Tas bija izrāvis iemūrētos šūnakmens gabalus kā tādus niekus un izmētājis uz visām pusēm. Un visa pļava bija pieskalota ar smiltīm un sarkanajiem dzelzs savienojumiem no avota iekšienes.”
2003. gada vasarā arī Sandis Laime līda Revolūcijas alas melni sarkanajā robainajā spraugā. Sarkanās un melnās dzelzs savienojumu nogulsnes viņam smēlās mutē. Viņš tās izkustināja, un avots nesa uz āru tumši sarkanos recekļus. Atbrīvojās mazliet lielāka sprauga. Sandis varēja ielīst arvien dziļāk. Tā viņš kā jauns pazemes fauns nokļuva līdz 20 m dziļumam.
Tas ir vairāk nekā Gūtmaņalas šābrīža dziļums (garums). Tā pastarpināti ar Mazās jeb Revolūcijas alas palīdzību mēs gūstam netiešus pierādījumus, ka aiz Gūtmaņalas milzu grotas avota izteces dziļumā tālāk ir jābūt pazemes ejai.
Manas cerības
Gūtmaņalas avota aizsprostu vajadzētu uz pāris dienām noņemt, lai spēcīgais avots ar jaudu 7,2 litri sekundē aizskalo smiltis un atbrīvo ceļu. Ja avota izteces spraugai griesti paceltos par pusmetru, ar to pietiktu, lai varētu ielīst. Būtu lieliski, ja atrastos mecenāts, sponsors, labvēlis. Tad varētu veikt arheoloģiskos izrakumus Gūtmaņalā. Droši vien atklātos interesantas lietas, varbūt tās palīdzētu atminēt vienu otru noslēpumu. Pēc šādas alas atrakšanas kļūtu redzams, kā vislabāk jāiekārto un jāaprīko ala, lai tūristiem būtu interesanti un dabas piemineklim droši.
Zudušās leģendas * Par visbrīnumaināko un lielāko alu nav nevienas teikas. Patiesību sakot, trīs ir, bet tās nav īstās – jaunāku laiku pielīmējumi slavenai vietai. * Gūtmaņala mūsdienās nav iedomājama bez leģendas par Turaidas Rozi. Bet literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle 1987. gadā ir pierādījusi, ka tā nav patiesība, tikai jaunlaiku mīts.
|
Raksta tapšanā izmantoti Sanda Laimes pētījumi, aprakstīti grāmatā “Svētā pazeme”, 2009. g.
Gūtmaņala ir visvairāk aprakstītais dabas piemineklis: uz tās sienām 400 gadu laikā rakstījuši vai mēģinājuši rakstīt tūkstošiem cilvēku, tajā skaitā arī topošais Krievijas imperators, vēlākais cars Nikolajs II.
