Anda Līce: Mati ceļas stāvus, uzzinot, ka emigrējuši jau esot 600 tūkstoši… 15
Skatoties dokumentālās filmas par dabu, mēs šad tad nopūšamies: “Ja mums būtu tāda redze kā spārēm vai dzirde kā ziloņiem, tad gan…” Neviens nespēj pateikt, kas tad būtu, un nākas vien dzīvot ar savām divām acīm un ausīm, pēc katrām vēlēšanām jautājot, vai mūsu priekšstāvji neredz un nedzird, vai negrib redzēt un dzirdēt, kas valstī notiek?
Viss būtu citādāk, ja viņi pēc nonākšanas amatā nepārceltos uz dzīvi citā klimata joslā, par kuru tauta saka – “tur, pašā augšā”, kur retinātā gaisa dēļ izsniedz skābekļa maskas. Un, kad viņi reizēm nokāpj lejā, lai dotos pie sabiedrības, gadās, ka viņi pie tās nemaz netiek – viņus pārķer starpnieki, izvēlas, ko rādīt, ko ne, ar ko tikties, kādus jautājumus uzdot, kādus ne.
Tie “tur, pašā augšā”, paši nespēj visu ieraudzīt un saklausīt. Lai iegūtu pilnu bildi, viņiem būtu jāsaņem informācija, izmantojot visus iespējamos avotus. Arī neoficiālos. Jo oficiālie mēdz informāciju šķirot pēc saviem ieskatiem vai ieinteresētu personu padomiem.
Pēc kā mēs uz vietām mērām temperatūru valstī? Pēc tā, kas notiek mūsu tuvākajā apkārtnē – ciemā, pagastā, novadā vai mazpilsētā. Teritorijas ziņā Latvija ir ļoti maza – kājām izstaigājama. Es nesaku, ka valsts un Ministru prezidentam un ministriem būtu ar mugursomu plecos jāpārstaigā Latvija.
Tomēr, lai satiktos ar īstenību aci pret aci un ieraudzītu pilnu bildi, būtu svētīgi biežāk doties pa neizziņotiem maršrutiem, atmetot oficiālo daļu un tādējādi ietaupot savu un mūsu laiku. Tad viņi spētu atbildēt uz jautājumu, vai viņus kaut kas dara bažīgus un kas tas ir.
Kad mums stāsta, ka cilvēku prombraukšana no valsts ir beigusies un sākas atgriešanās, iestājas neveikls klusums. Kā šāds optimisms iet kopā ar acīmredzamo – aizvien sarūkošo skolēnu skaitu, izmirstošām lauku mājām un ciematu dzīvokļiem. Teritoriālā reforma izraisīs jaunu aizbraukšanas vilni. Vai valsts tam ir gatava?
Atsevišķie atgriešanās gadījumi, kurus plaši apraksta saziņas līdzekļi, ne tuvu nenosedz tos milzīgos robus, ko ir izskalojusi prombraucēju straume. Mati ceļas stāvus, uzzinot, ka jau esot aizbraukuši 600 tūkstoši.
Mīļie, cik tad mūsu ir palicis? Vai “tur, pašā augšā” to maz zina, un, ja zina, vai ir sācies satraukums? Parastais komentārs ir: “Tā notiek visā pasaulē, un tur neko nevar darīt.” Ja nu kaut kas ir nepielūdzams, tad tie ir demogrāfijas skaitļi. Šie skaitļi liek jautāt: “Kurp ej, Latvija?”
